noskatījos ''Likteņdzirnas'', gribēju par šo filmu palasīt un padomāt, bet vienīgais, ko redzu, ir viens raksts no 1997. gada, turklāt vēl pirms filmas iznākšanas uz ekrāniem. tas savukārt man atgādina, ka vajadzētu sākt rakstīt tādas 'esejiņas', nezinu labāka vārda, par tām latviešu filmām, ko skatos, kaut vai tāpēc, lai par to ir kaut viens pieturpunkts interneta vidē latviski ārpus filmas.lv
jo "Likteņdzirnas" mani ļoti aizkustināja vairākos līmeņos. pirmkārt, protams, tas ir tāds laika un telpas portrets, es neko daudz neatceros no 90tajiem, ņemot vērā manu dzimšanas gadu un tā, es atceros, ka mums bija drēbes no humpalām, bija baigā noslāņošanās skolās, liekas - kaut gan angļu ģimnāzijā, kur mācījos pamatskolā, tas aktualizējās kaut kā periodiski, vai arī es vienkārši biju ļoti sensitīva pret tiem skolas biedriem, kurus lielās mašīnās uz skolu veda jauni, vienmēr iesauļojušies vecāki no viņu Mārupes privātmājām. "Likteņdzirnas" tomēr labi atpsoguļo to ārprātīgo naudas fiksāciju, bezgaumīgumu, to pilnīgo estētisko bezpriģelu, kas panesās un kas joprojām ir redzams dažādās privātmājās lielceļu malās, it sevišķi pie jūras - nu, ziniet, tās villas ārprātīgās krāsās meža vidū.
un mani tik ļoti pārsteidza, nez, kā lai to nosauc, filmas liberālisms? jo tas stāsts, tas mīlas trijstūris, kurš vispār ir tik maigs un tik mīļš, liekas tik nenosodošs, tik tīrs. tāda Dieva pamesto un aizmirsto komūna, kas dzīvo tā, kā paši var un vēlas, un neviens viņiem neko nenosaka. bet nu man vienmēr ir licies, ka cilvēki 90tajos bija daudz lielāki brīvdomātāji nekā tagad.
un tad, protams, vēl ir tā tēma, tas sižeta pavērsiens, ar ko latviešu kino, liekas, ir riktīgi aizrāvies, proti, skolēna un skolotāja attiecības. Eduks taču bija Agneses pasniedzējs, kas, protams, ir labāk nekā skolotājs vidusskolā, un tomēr - tās ir viena veida varas attiecības. un tas, cik ļoti bieži šis pavērsiens parādās latviešu kino, it sevišķi pēdējos gados, ir mazliet satraucoši.
vārdsakot, garš stāsts garš, ''Likteņdzirnas'' ļoti patika, kā jau vispār viss no Streiča, ko tagad skatos. jo kaut kā ar viņa filmām ir tik lieliski, ka tās ir tik daudzslāņainas. ja gribi, vari redzēt tikai komēdisko aspektu, šajā gadījumā - stāsts par neparastu komūnu meža vidū. un, ja gribi, vari arī izraudāt acis sausas par to, cik precīzi, cik smalki ir iezīmēts laiks, telpa, cilvēku tipāži, kuri, kā jau tas ir vispār Streiča filmu gadījumā raksturīgs, eksistē joprojām, right here and right now. (es gribēju uztaisīt salīdzinājumu starp Čomska bardiem un Beisiku, bet es tomēr esmu mazliet vēl aizmiglojusies pēc vakardienas). un, iespējams, tieši tas, cik lokālus tēlus Streičs apraksta un apzīmē, viņš nekad neiegūtu atpazīstamību ārpus šejienes. neesmu, tiesa, par to nekad interesējusies, bet varētu taču tā būt, ka, lielos vilcienos skatoties, visbiežāk ārpus LV (t.i., Krievijā) ir rādītas Brenča filmas, ne? tas būtu loģiski.
lai nu kā, rīt būs laiks ''Nepabeigtajām vakariņām'' un ''Meistaram'', izklausās pēc laba plāna.