esmu atklājusi jaunu veidu, kā sevi piespiest rakstīt, proti, ir vienkārši jāieslēdzas mājās un jāpaliek tik ilgi, kamēr beidzot arī kaut kas tiek uzrakstīts.
un savukārt ieslēgšanās nolūkos ļoti palīdz veļas mazgāšana: kopš tās reizes, kad izgāju uz kādu stundu un, kad atnācu mājās, sastapos ar applūdušu virtuvi, jo veļasmašīnai pēkšņi izkrita ūdens caurule, es vairs nepametu veļasmašīnu vienu, kamēr tā darbojas. tā nu šīs nedēļas nogales laikā esmu izmazgājusi visus aizkarus un daļu no segām, lielākās bažas tagad sagādā fakts, ka, iespējams, nākamajā nedēļas nogalē nebūs tik daudz mazgājamā. palikušas vairs tikai aptuveni četras segas (kas, protams, aktualizē jautājumu, kāpēc man vispār ir tik daudz segu un palagu, ja es dzīvoju viena), kā arī divi paklāji, kurus varētu izmazgāt.
un kad tas viss jau būs izdarīts, atliks paļauties tikai uz savu gribasspēku, kurš gan, kā pieredze rāda, neieslēdzas līdz pēdējam mirklim. bet es šoreiz gribu būt apdomīga un pareiza, es negribu visu uzrakstīt pēdējās divās nedēļās.

taču ja es vēl šovakar parakstītu, man būtu gatava jau viena (vēl ļoti koriģējama, un tomēr) nodaļa. yay me!