mani turpina pārsteigt (kaut gan pārsteigt varbūt nav labākais vārds, tā rezignēti pārsteigt, ja tas ir iespējams) pašas nevērība pret sevi un apkārtējo vidi, un tas, cik viegli es visu aizmirstu un piemirstu. piemēram, man tagad uz kreisā ceļa ir tāds liels, pēc skata ļoti sāpīgs zilums. krāsas liecina, ka nu jau tas ir kādas piecas, varbūt sešas dienas. un man, protams, nav ne jausmas, kā un no kurienes tas ir uzradies, kaut arī izskatās, ka bija sāpīgi. un tas saliekas kopā ar to, par ko pēdējā laikā daudz pārdzīvoju - kā es varu cerēt atcerēties faktus, notikumus, idejas, kaut vai Sarisa autora apļus (viens bija profesionalitāte, pārējos divus bez skatīšanās neatcerēšos), ja man acīmredzot ir grūti pat paturēt prātā to, kas notiek ar mani pašu.