es vispār cenšos pēc iespējas mazāk domāt par nāvi un nākotni arī. jā, nenoliedzami, ir mazliet neomulīgi, it sevišķi, ja apzinies, ka no tā neizbēgsi.

bet ir svētdienas rīts, pa logu spīd saule, skan Eels, un man ir izlaisti mati, un nudien, gribas tikai kratīt galvu, ne domāt par kaut ko nopietnu. beidzot manī ir ienācis pofigisms, un to tik ātri nelaidīšu vaļā :)