fascinē, protams, kā cilvēki kačā savu pr un savu taisnībiņu šajā visā. fascinē, kā, piemēram, Donalds Tramps un Dombrava, kuri vairāk vai mazāk pauž neveselīgi uzpūstu i told you so attieksmi, radot šķērmu sajūtu, ka viņi patiesībā priecājas, ka kaut kas tāds notiek, jo tas nozīmē, ka nākamajās vēlēšanās viņiem ies labāk nekā šajās. jo liberāļu balsis tiks arvien pieklusinātas, jo, kā izrādās, tu nevari apstādināt bumbu ar dekonstrukciju vai markisma analīzi, un tas laikam man pašai ir vislielākais šoks, par ko es mazliet domāju jau kādu gadu, proti, ka tā polarizācija un pasaules sadalīšanās nav tikai starp bagātajiem un nabadzīgajiem, bet arī starp ekstrēmistiem un ne-ekstrēmistiem, tādā ziņā, ka man ir ļoti grūti iedomāties starp saviem draugiem cilvēkus, kuri vairs būtu spējīgi mirt idejas vārdā, bet izrādās, ka viņu nav maz. krievu karavīri, kas brauc mirt par jaunkrieviju. isis kareivji, kas brauc mirt par islāma valsti. visi šie te mazie zēni, kuriem iedod ieročus un kuri kļūst par pieaugušiem vīriem ar ieročiem rokās, kuri ir gatavi mirt idejas vārdā. un ko tu viņiem vari pateikt par to, ka vēsture nereti ir ļoti vienkāršota un šie te konstrukti, kuros smeļamies savu iedvesmu, ir uzrakstīti, nevis nosūtīti no debesīm. ka valstis un zemes mainās, un nācijas ir tikai konstrukts, veids, kā mēs kategorizējam pasauli, bet tam īsti nav nekāda pamata - katrā ziņā nekāda tāda pamata, kas pieļautu citu sūtīšanu pie tēviem tikai tāpēc vien, ka viņš ir no kādas citas vietas. kā tu vari kaut ko pateikt par to, ka pretnostatījums mēs vs viņi ir tik ļoti, ļoti, ļoti bērnišķīgs un nekad ne pie kā laba nav novedis, jo pasaule galu galā ir tik maza, ka tas vienmēr atspēlējas. bet vispasaules dombravām, iesalniekiem, trampiem, bušiem un lepēnām tas ir vienalga, un viņu balsis paliek arvien skaļākas. jo naidu var ierakstīt 140 zīmēs, pasaules sarežģītību - ne pārāk. 

kad es pagājušajā augustā braucu uz Kosovu, lidostā mani sagaidīja festivāla mašīna, savāca mūs, vairākus viesus, un veda uz Prizreņu. es braucu mašīnā ar vairākiem citiem cilvēkiem, no kuriem pusi vairs neatceros, bet tie divi, kuri man palika atmiņā, bija viens amerikānis, kurš pavadījis pēdējos 10 vai 15 gadus Eiropā, pamatā Balkānos, strādājot dažādās NVO, kas dīlo ar Balkānu kara sekām, un dokumentālo filmu režisors no Sīrijas, kurš jau kādu laiku dzīvo Berlīnē, jo Sīrijā viņam vairs vietas nav. tas bija nākamajā rītā pēc tam, kad ISIS publicēja pirmo galvas griešanas video, kad viņi nogalināja amerikāņu žurnālistu, un abi mani ceļabiedri ar šo žurnālistu bija pietiekami tuvi, lai tas atstātu ļoti smagu iespaidu. iespējams, ka viņi bija skumjākie cilvēki, kādus es pagājušajā gadā vispār redzēju. iespējams, es daudz ko vairs neatceros. bet tas bija prātam neaptverami skumji. viņiem pat īsti nebija spēka runāt par to, ka jā, ASV nemaksāja izpirkšanas maksu, jo viņi tā nedara ar teroristiem. viņi tikai pauda cerību, ka cilvēki nepārpublicētu ISIS video, jo tas nav nekas tāds, kam būtu jābūt masu medijos. 

savukārt pēc tam, novembrī, kad biju Beirūtā, tur uz visiem ceļiem bija zēni ar automātiem, jo dzīve blakus Sīrijai nav vienkārša. un tie tiešām bija zēni, nu tā, 18-20 gadus veci, ar lieliem, lieliem automātiem, un es draugiem prasīju, what the actual fuck, un viņi atbildēja, ka don't worry, they're just looking for ISIS. un vakar un šodien vairāki draugi no Beirūtas raksta viegli aizvainotus vēstījumus par tēmu, kam tad īsti būtu jānotiek pie viņiem, lai facebook arī Beirūtai uztaisītu safety check-in opciju un Obama teiktu runu, ja reiz ceturtdienas teroristi-pašnāvnieki nebija pietiekami. jo tas vienmēr paslīd garām, tas nav tik interesanti, jo neatbilst vispārējam naratīvam par to, ka tikai rietumi ir apdraudēti. par to, cik cilvēku uz vietas ir nogalināti, par to jau klusē, jo tas neatbilst dombravu un iesalnieku klaigām par to, ka viņi ir ekonomiskie migranti. 

pasaule ir viegli smirdoša un nepatīkama vieta. un daudz, daudz, daudz sarežģītāka, nekā to reizēm gribētos atzīt. un to noteikti nevar izskaidrot pāris zīmēs tviterī, ja vien izskaidrojums nav iesalnieka un dombravas garā a la ''me tarzan, you jane''. 

tāpēc es laikam vēlreiz pieķeršos Saīda Orientalism palasīšanai. iespējams, tā ir viena no atbilstošākajām grāmatām, kas diemžēl joprojām ir aktuāla.