laboju pāris brāļa rakstus, paralēli feisbukā cenšos neskatīties video par to ungāru operatori, kura uzbruka bēgļiem, bet feisbuks sāk laist video pats no sevis, tāpēc diez ko nesanāk, un vispār cenšos pievērsties maģistra darbam, bet pavisam, pavisam nesanāk. jo liekas, ka we have failed, big time. šis ārprātīgais, dehumanizējošais ļaunums, kas parādās publiskajā telpā, pat manis pašas feisbukā, šī pārliecība, ka kādam baltādainam vīrietim ir lielākas tiesības uz ērtu dzīvi nekā citiem cilvēkiem, tur ir tik ļoti sajaucies kopā neizslimotais rasisms, neizdzīvotais postkoloniālisma periods, kaut kādi kompleksi pašiem par sevi un zināma nespēja tikt galā ar sevi un savu zemo pašvērtējumu. kaut kā tā, liekas. un tāda vispārēja sajūta, ka we have failed, un pat nav īsti svarīgi, kas ir šis ''we''. ļoti gaidu, kad pa pastu beidzot atnāks John Donne dzejas grāmata un Deleuze Cinema 1, ko laikam tā tieši neesmu nekad lasījusi, no viena gala līdz otram. un ļoti ceru, ka tas kaut kā atgriezīs līdzsvara izjūtu, ka nav tik traki. John Donne, šodien secināju, tomēr laikam ir mans mīļākais dzejnieks, apvienojot teju visu, kas man rūp, proti, reliģisko un fizisko dzīvi.
un vēl, vēl es vēlējos pierakstīt to, ka jūtu - vispār man vajadzētu būt redaktorei, ļ. uzrunā liekā nošķērēšana, izveidojot tīrāku tekstu, projektu, saprotamāku formu un saturu. bet tas tā, zemsvītras piezīmes.
s. šodien paskatījās uz manām rokām un skaļi noelsās. lūpošā āda, tabakas traipi, šo bomāra izskatu neglābj pat tas, ka man beidzot ir mētelis, kas nav no humpalām. cik reizes man ir jāieraksta cibā, ka laiks par sevi sākt rūpēties, lai tas beidzot stātos spēkā? retorisks jautājums.