pēdējās dienās daudz domāju par dziļumu, par to, ka man pašai tāda pietrūkst, par to, ka es izšķīstu paviršumā, sīkās piezīmēs lapu malās un uz post-it lapiņām kaut kur pa visiem galdiem, kaut kur pa vidu starp saviem sešiem maisiņiem, kuros turu visas savas mantas, kaut kur starp izlādējušos telefonu, pazaudētiem laika plānotājiem un aizmirstām tikšanās reizēm. un tad es noskatījos ''Spēlēju, dancoju'', kas dažādu iemeslu dēļ ir viens no tiem darbiem, kurus ilgi izvairījos skatīties, un tas viss tik ļoti uzrunāja, tur bija gan dziļums, gan dažādie līmeņi, gan vizuālais iespaids, un galu galā palika mazliet vieglāk ap sirdi. man ir apnicis būt paviršai, bet, godīgi sakot, nevaru īsti saprast, kā es varētu ne-būt pavirša, vismaz šajā savā dzīves periodā ar daudzajiem darbiem, maģistrantūru un dzīvi dažādās vietās. kaut kas tur visam pa vidu neatgriezeniski pazūd. pagaidām tās vēl ir tikai rūpes pašai par sevi, bet arī tas būtu jāvērš par labu.

tāpēc sēžu darbā, rakstu un atbildu, mēģinu izsmelt savārīto un ne-savārīto, jo vispār ir tā, ka daudzas lietas šobrīd dažādu dzīves apstākļu dēļ nemaz nevaru izdarīt ārpus darba telpām, jo nekur citur nav pieejams internets un dators, tāpēc vienkārši ir arī jāsamierinās ar to, ko nevaru.

paviršas piezīmes starp dažādām darba stundām.