pēdējās dienās esmu visādos ļoti skaistos dzīvokļos. šobrīd, piemēram, saistībā ar to, ka mans dzīvoklis arī top skaists un skaistāks, kādu nedēļu dzīvošu tieši Daugavas krastā, netālu no Lielā Kristapa, un šim dzīvoklim ir tikai viens trūkums, proti, tās briesmīgās tūristu laivas Daugavā, kas kliedz un midžinās ar trakām gaismām vēlās vakara stundās, bet viss cits šeit ir tik forši. ļoti skaista gaisma gan rītos, gan vakaros, un pa logu ir redzama Daugava, ir augsti griesti un dēļu grīda, un pat lielas klavieres, un man ir sajūta, ka esmu brīvdienās. sēžu lielajā gultā un skatos vh1 ultimate power ballads. it kā ļoti gribētos aizbraukt kaut kur nopeldēties, bet ko es ākstos, es brīvdienās nespēju pieņemt lēmumus. piemēram, jau pusstundu nevaru izlemt, vai uz pārdaugavas rezidenci aizbraukt ar riteni vai ar autobusu, tāpēc pagaidām nebraucu nemaz.

un man vienkārši liekas svarīgi pierakstīt šādas lietas, man liekas svarīgi piefiksēt, ka pēdējā laikā (bet varbūt tas nav tikai pēdējā laikā? varbūt tā ir bijis vienmēr, es tikai to veiksmīgi aizmirstu, jo man ir zelta zivtiņas atmiņa) nevaru pieņemt lēmumus brīvdienās, nemaz nemaz.

bet varbūt tas ir tieši tas, ko vajag šādās pēdējās vasara sdienās, vienkārši vārtīties pa milzīgu gultu ar vh1 fonā. un jo tālāk, jo trakāk, es joprojām esmu redzējusi tikai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmus klipus, kuros galvenā tēla romantiskā interese nav ar tādu pašu ādaskrāsu. un klipu, kuros sievietes neiet dušā, neguļ gultā un/vai maigi un dramatiski neslīdz gar sienu, arī ir ļoti maz.