visādi stresi un stulbumi, bet tad es dabūju savu riteni no remonta, es nebiju braukusi ar riteni vismaz pusotru mēnesi, ja ne vairāk - jo ritenis bija saplīsis, jo kājas bija pašai saplīsušas, jo nebija naudas salabot riteni, jo bija jālabo pašas kājas - un vakar es beidzot salaboju riteni, un un un tā ir tāda svētlaime. ritenis kopš amsterdamas man ir kā personīgās neatkarības iemiesojums - lai pārvietotos, tu vairs neesi atkarīgs no citiem, tev nevienam ne par ko nav jāmaksā un nevienam nav jāatskaitās, un tu vari nākt un iet, kad gribi, un tas ir ātri, ērti un veselīgi. ja nebūtu tik auksts ārā un nebūtu muzeju nakts, es pat aizbrauktu uz pārdaugavas rezidenci, lai tikai pavizinātos - pa tām centra ielām jau nav nekāda prieka braukt. bet to tad rīt.

bet šodien ir muzeju nakts, es jau tagad satraucos, kā viss būs. jo liekas, ka viss būs slikti, traki, visi būs nejauki un īgni, un mums nospers Ļeņinu. par to es satraucos visvairāk. no otras puses, nevar jau to Ļeņinu arī tik vienkārši no mums nospert, nav jau nekāds kabatas Ļeņins.