es gribēju rakstīt garu un žēlabainu ierakstu par vienaldzību un to, cik smagi to ir sajust nākam pret sevi no it kā tuviem cilvēkiem, ka laikam visvairāk sāp tā vilšanās sajūta - jo gribas kliegt, ka tu taču esi labāks par citiem, kāpēc tad tu dari tāpat kā visi citi, bet tad es nokļuvu dažādos krogos, nokļuvu pacilātā un pacilātākā noskaņojumā, godīgi izgulējos, pamodos un nopirku biļetes uz vīni uz maija beigām, sāku kārtot māju un mēģināt samenedžēt tikšanos ar markusu kādā eiropas stūrī, pirms viņš kaut kad vasaras vidū plāno nozust kirgizstānā, un es negribu sacerēties, bet man tik ļoti vajag viņu satikt. pieraudāt pilnu kreklu, piedzerties kopā, dziedāt winds of change un psychosocial un vienkārši runāt. pēdējo reizi, kad tikāmies, tas bija 2013. gada novembris un tā bija londona, mēs gatavojām nūdeles, un es gatavojos braukt atpakaļ pa nakti uz amsterdamu, un tas viss bija tik ļoti, ļoti skumji, bēdīgi un vienlaikus skaisti.

kaut kāda vienaldzība, kaut kāda mūžīgas uzticības sajūta. smieklīgākais ir tas, ka vispār viņi ir diezgan līdzīgi.
un vēl, hozier ir lieliska mūzika šādām sestdienām.