Pilnīgi pieņemu, ka katoļticībā ir zināmas atšķirības nekā WASPīgajā protestantismā ar viņu uzsvaru uz atdzimšanu no augšienes. Ja ļoti nemaldos, katoļticība ļoti daudziem cilvēkiem ir drīzāk kaut kas līdzīgs nācionālajai identitātei (nepilnīgs salīdzinājums, bet labāku nemāku izdomāt) -- mana dzimta bija tāda, es par tādu esmu piedzimis, es tāds esmu, tā ir neatņemama mana sastāvdaļa. Es arī, piemēram, sevi uzskatu par latvieti un pat par nācionālistu: cītīgi kopju latviešu valodiņu, nēsāju atslēgu ķēdes karoga krāsā un svinu 18. novembri, tāpēc, ka tā ir manas identitātes sastāvdaļa. Tai pat laikā tas man netraucē uzskatīt Jāni Iesalnieku par galvā sistu cilvēku, kas pasludinājis savu slimo latvietības izpratni par vienīgo pareizo -- un es pilnīgi mierīgi spēju no viņa norobežoties.

Bet no augšas piedzimušajiem kristiešiem tas tā nav. Tas nav kaut kas tāds, ar ko tu esi piedzimis; tā ir tava apzināta izvēle, personīgs pārdzīvojums. Ja šīs apzinātās izvēles nav bijis, tad tu neesi kristietis. Tādēļ tur daudz retāk ir sastopami tādi ticīgie, kas uz baznīcu aiziet Ziemassvētkos un Lieldienās, bet pārējā laikā, piemēram, dzeŗ, pīpē, nodarbojas ar seksu pirms laulībām UN par to īpaši nepārdzīvo. Ja kāds atkrīt no baznīcas (kā Jūspadevīgais), viņš uz viņu vairs neiet arī Ziemassvētkos. Ja kāds iet uz baznīcu, viņš tic tam, ko tur māca. Un, ja arī viņš šad tad uzpīpē, iedzeŗ vai nokniebjas, oh, lemme tell you -- viņš to drausmīgi pārdzīvo.