Ja rants, tad rants.

Uzreiz norādīšu, ka šis drīzāk attiecas uz protestantismu viņa WASPīgajās izpausmēs, jo pēc konfesionālās piederības esmu baptists (hei, es pat tagad nedzeŗu!), un jo daudzas LV baptistu draudzes pēc neatkarības ļoti dzīvespriecīgi pārņēma WASPīgo teoloģiju hook, line and sinker. Bet gan jau ļoti daudz kas attieksies arī uz katoļticību.

Kristietība vispār balstās uz to, ka viņa vispirms tev pastāsta, ka tev ir Milzīga Problēma un pēc tam piedāvā risinājumu. Ja tu tā vienkārši pieej pie cilvēka, kas par kristietību nekad nekā nav dzirdējis, un saki — mums ir vienīgais veids, kā tu vari pārvarēt savu grēku un atgriezties pie (mūsu vienīgā un patiesā) dieva — viņa atbilde, ļoti iespējams, būs — kādu grēku un pie kāda dieva?! Tāpēc cilvēkam vispirms ir jāpastāsta, ka viņš ir grēcīgs. Viņš ir jāsalauž, lai viņu varētu celt no jauna. Viņam jānomirst grēkam, lai piedzimtu no jauna — bet viņš nevar nomirt grēkam, ja viņam vispār nešķiet, ka viņš grēko.

Tāpat nevajag aizmirst, ka mūsu zemes dzīve, salīdzinājumā ar mūžību, ir ļoti īsa. Galvenais šīs zemes dzīves mērķis ir sagatavoties mūžībai.

Nu lūk. Gana bieži esmu dzirdējis liecības par to, kā ļaudis nonākuši pie kristietības, un tikai vienu vienīgu reizi es dzirdēju — o, man gāja tik labi, es gribēju noskaidrot, no kurienes man tās visas svētības. Gandrīz vienmēr tur bija — es sapratu, cik zemu esmu kritis, kā es esmu sagrēkojis, dzīve bija šķība un greiza, es sapratu, ka bez dieva netikšu galā.

Tātad: visādas nelāgas pieredzes beigu beigās ir svētība, jo tā tev daudz vieglāk pārdot to vēsti, ka tu grēko. Un tad tu vari nožēlot savas nelāgās pieredzes un sagatavoties mūžībai. Bet ko tad, ja tu uzaugsi tāda bez īpašām bērnības traumām, laimīga un priecīga? Kā tad tev iestāstīs, ka tu esi grēcīga? Un tu padzīvosi savu laimīgo un priecīgo dzīvi, bet pēc tam mūžībā degsi ellē.

Plašāk jāskatās. It nebūt nebūtu pārsteigts, ja vājprātīgie katoļi arī skatītos plašāk.