bet nu tagad par priecīgo, ja, vakar bija viena grupa, ar kuru man bija jātiek galā, un man gribētos domāt, ka tiešām arī tiku galā. galātikšana ar grupām nav mans pamatdarbs, tam mums ir cits departaments, bet, tā kā mūsu nav daudz, regulāri viens otram izpalīdzam, tāpēc ar prieku piekritu pamēģināt. grupa no vakarskolas, 7.-9. klase, aptuveni 17 cilvēki, viens par otru kustīgāki un lustīgāki, kā arī daudz kliedz un uzdod visādus stulbus, bet, viņuprāt, stilīgus jautājumus. un es viņiem stāstīju par cenzūru, par piejūras klimatu, par to, ka lenta ir ļoti liesmojošs materiāls, tāpēc ļoti svarīgi tās droši uzglabāt, cik smagas ir filmas uz lentām (reiz, piemēram, mūsu 50 kg filmas iesprūda lidostā pie muitas, kas rezultējās, domāju, manos pirmajos sirmajos matos), es to visu viņiem stāstīju, un viņi tur ārprātīgi trakoja. pēc tam bija tāds pārgurums, bet skolotājas cieši pateicās un teica, cik labi, mūs reizēm mēdz mest ārā no muzejiem, bet ko lai dara, nevar taču bērnus nekur nevest, vai ne.

es kādu laiku domāju par to, ka gribētu iesaistīties iespējamajā misijā, bet reizēm arī saprotu, ka varbūt vēl nē. lai cik ļoti man patīk reizēm stāstīt bērniem par visādām interesantām lietām kā ļeņins, sistēma, cenzūra un piejūras klimats, to darīt ikdienā varētu būt ļoti traumējoši.