un galu galā viss ir kārtībā, kā k. toreiz teica, es vienkārši esmu pro-aktīva un uz priekšdienām izdomāju visu ko sliktu un sadomājos lietas. mani no rīta vēlreiz pārbaudīja, sasmērēja ar to zaļo smēri, lai nepazūd sliktie punkti, ielaida vēnās tādas labas zālītes, kas ieaijāja mierīgā miegā, fonā skanēja keitija perija, un es sapņoju par to, kā decembrī braukšu uz Taizemi, un tad es pamodos pēc kāda laika, bija jāzvana mammai, ko, goda vārds, neatceros, kā īsti izdarīju, bet acīmredzot piekodināju, lai atnes man city wok bez olām!!11!, nosūtīju īsziņu pilnīgā nemaņā supertūtiņam, ka viss labi un sirsniņa, un tad kaut kā mamma mani dabūja mājās, es kaut kā nolikos gulēt, uzvedos kā dziļi dzērusi, mamma ļoti smējās par visu, ko es darīju, un tad savukārt es izēdu teju visu ledusskapi. tā, lūk. un tad vēl nopriecājos, cik es gudra - ieplānot šādas lietas, kas mani uz pāris dienām noliks garšļaukus, brīvdienās, nevis darba laikā, jo tad nav jāņem slimības lapa. gudra darbaholiķe.

vārdsakot, medicīniskas operācijas šobrīd ir daudz patīkamākas, nekā tās bija 90. gadu sākumā, kad ar to saskāros pirmo reizi. un tagad es varu mierīgi gulēt gultā, klausīties selena gomez un skatīties smukas kleitas pinterestā, jo ir ārsta norādījumi, ka nav, ko daudz kustēties.