man daudzi prasa, so how does it feel to be back, un es atbildu, ka trippy as hell. es it kā visu zinu un pazīstu, bet tai pašā laikā šī vairs nav tā pati pilsēta, kur dzīvoju. albert heijn pārdod ļoti daudz jaunu lietu, tāpat kā hema, esmu arī aizmirsusi šōrtkatus un to, cik tālu ir no vienas vietas uz otru. tie visi ir sīkumi, bet visinteresantākais ir tas, kā mēs esam/neesam mainījušies. mēs joprojām ar mat. mēdzam pasīvi gulēt uz cietākām un mīkstākām vietām, stulbi strīdoties par sīkumiem un runājot par zoofiliju un tādām saistošām tēmām, es joprojām iesaistos intensīvā small talk'ā ar baklavas un frī kartupeļu pārdevējiem nīderlandiski, vismaz kaut kam šīs zināšanas noder, un it kā viss tas pats, un tomēr nē. draudzenīte strādā sociālajā dienestā, mat. joprojām vairāk dzīvo pa masīvām ballītēm nekā mājām, klēra ir šķietami beidzot nomierinājusies un nedara vairs sev pāri, nikola ir krietni laimīgāka, nekā jebkad iepriekš esmu viņu redzējusi, gass beidzot pārstājis izlikties, ka nemana savu white privilege stāvokli un sācis meklēt darbu, un vakar naktī mēs ar puiku sēdējām uz dīvāna mat. jaunajā mājā, dzērām vīnu un skatījāmies dazed & confused, viņam nepatika, man gan patika, un viss bija tik ļoti normāli. dzīves iet uz priekšu, attiecības veidojas un brūk, bet mēs joprojām esam aptuveni turpat. un tas ir pats labākais.


kaut kā tā. sirsnīgas brīvdienas, beidzot. vakar gatavojām Lielās Vakariņas, džeki cepa un grieza, bet es viņiem lasīju priekšā recepti un devu stingras norādes, kas jādara. man ļoti pietrūkst šī visa, un, liekas, visvairāk man pietrūkst tās community sajūtas, tas, kā mani gaidīja mājās no darba, kā mēs gājām viens pie otra svētdienas brokastīs uz pankūkām, kā es vienreiz izdomāju, ka man nav laika satikt draugus vakaros, tāpēc mēs ieviesām darbdienu brokastu kopāsanākšanu, man pietrūkst blanket fort'u piedzīvojumu, psihu un negaidītu ballīšu gaitenī un tās sajūtas, ka jebkurā diennakts laikā tuvumā ir kāds, kuru vari pārliecināt, ka šobrīd ir īstais brīdis skatīties apocalypse now, bet es arī ļoti labi jūtu, cik ļoti šī vairs nav un nevarētu būt mana dzīve. un, kā piektdien runājām ar marko, nav jau arī jābūt skaidrai atbildei uz šādu jautājumu jebkurā diennakts stundā, vai ne.