februāris.
sniegs pārklāj visu - klepu, iesnas, Pegri un kaimiņmāju.

februāris nav tik bezcerīgs, kā man likās.

ne ta īsti iemīlējusies, ne rimantadīna hlorīdu pārdozējusi. bet vienu lietu no pagājušajām brīvdienām zinu - nevajag jaukt salicilskābi no zālēm kopā ar sarkanvīnu, nu nevajag, ja negribi piedzīvot vienreizēju zemes ļodzīšanos un horizontāla stāvokļa ieņemšanu iztēlē.

cilvēki mani nogurdina. esmu kā datorspēļu varonis, man ir noteikts spēka daudzums, kurš nepārtraukti izsīkst.

deguns kā Ziemeļbriedim Rūdolfam - sarkans, sarkans.
vienmēr esmu gribējusi dzīvot Aļaskā, jo tad mans tēvs būtu zvejnieks un es staigātu apkārt gumijniekos.

vēl joprojām snieg.