visfrustrējošāk ir tas, ka reizēm man kaut kas ļoti, ļoti patīk, un es nevaru īsti saprast, kāpēc, un es to skatos un skatos, un vienalga nesaprotu, bet turpinu meklēt kaut ko līdzīgu, visu laiku apšaubot savu prātu par to, ka varbūt tas, kas man patīk, patiesībā ir krāms, bet man tas patīk vienkārši tāpēc, ka, nezinu, bērnības atmiņas vai kaut kas tāds.
vārdsakot, Lielas Iekšējas Debates, jau kuro reizi skatos Arcade Fire dziesmas Intervention fanmade klipu, kurā samontēti fragmenti no Potjomkina, un nekādi nevaru saprast, kāpēc man liekas, ka tas riktīgi strādā un ka varbūt es to izdomāju, jo man vienkārši ļoti patīk gan dziesma, gan filma. un tad vēl trešā debate ir par to, vai tam vispār ir nozīme, ka patikšanām un nepatikšanām ir kaut kāds racionāls pamatojums.

un vēl es saēdos zefīrus un sadzēros kafiju, kontroles trūkums.