kādas pāris naktis atpakaļ man bija lielisks, gandrīz pat politisks sapnis. vārdsakot, kaut kādu iemeslu dēļ man vajadzēja taisnoties ētikas un morālās kārtības, un politiskās propagandas uzraugam, tb, cenzoram par saturu, ko mēs rādām savā stipri specifiskajā notikumā. šis cilvēks mani prašņāja par to, kurš mums dod naudu un kā mēs izvēlamies saturu, ko rādām, un vai tur gadījumā nav paslēpušās slēptas politiskas intereses. es savā sapnī absolūti sašutu un sāku aktīvi žestikulēt un paceltā balsī skaidroju šim te kungam, ka kādas slēptas politiskas intereses, mēs izrādām eksperimentālas hibrīdfilmas, un tad es viņam prasīju, vai viņš kādu tādu filmu ir redzējis, uz ko saņēmu noraidošu atbildi, un tad es gādīgi paskaidroju, ka tās ir tādas filmas, kuras skatītājiem piedāvā lielisku iespēju 10 minūtes blenzt uz kustīgiem, savstarpēji nesaistītiem punktiņiem uz tumša fona.