vainoju mēness fāzes, like always

vakar runāju ar savu pamatskolas klasesbiedreni, novāvuļojām kādas 20 min, katra savā telefona galā ērti ieritinājušās. sarunas laikā sapratu, cik ļoti man to meiteņu pietrūkst - viņas ir tik vieglas. nu, varbūt ne gluži fiziski - viena drīz varētu pietuvoties 70+ kg atzīmei - bet nu tādās banālās lietās kā pasauluztvere un raksturs. lai kas arī notiktu, viņas no visa izkulsies rāmā mierā. un tā ir īpašība, kas tik ļoti pietrūkst man. liekas, pusi mana svara sastāda mūžīgas skumjas un vidēji smaga melanholija, un to nu nevar zaudēt diētu kūrēs un izsvīst trenažieru zālē. nav īpaši glaimojošs salīdzinājums, bet reizumis es sevi iztēlojos kā lielu recekli, kurš pārvietojas lēni un smagnēji, pilns ar nelaimīgām atmiņām un skumjām. un pats trakākais ir tas mans rāmums.  tad, kad esmu problēmās, nē, tad es eju pa gaisiem, bet tā, ikdienišķi, esmu pārāk, pārāk viduvēja. pārāk mierīga.

it kā būtu tāda rāma drāma ar ambīcijām tikt iekļautai traģikomēdijas žanrā