es esmu viena darbā, šeit ir diezgan forši būt vienam, visam stāvam atslēgts vadu internets (Arnyyyy, šis tev, ja, nenāc vēl pāris stundas), ir kafija, vispār ir daudz kafijas, popmūzika un interesanti plāni, šodien jānodarbojas ar izpētes darbu, jo jādabū filma no 1998. gada, bet tajos pre-interneta laikos, liekas, īsti neviens neatrunāja tiesības, tāpēc tagad jādzen rokā un jāsaprot, kam varētu prasīt atļauju. vakar man viens prasīja, kā mēs atrodam tās filmas, es stāstīju, kādi tur ir ziņu un komunikāciju tīkliņi, atļaujas un saskaņošanas ir kaitinoši sarežģītas šajos laikos, un galvenais, ka nav jau par ko, un vienīgais, ko tas viss panāk, ir tas, ka neviens tās filmas neredz. vienvārdsakot, interesanta diena priekšā ar neskaitāmu linku pārbaudīšanu, nosaukumu salīdzināšanu un meklēšanu.

un tad man tikko bija saruna ar mammu pa telefonu, mamma iedeva parunāties ar brāļameitu Anastasiju, kurai septembrī būs divi gadi, kura ir mazs, lielisks ķipars, ļoti uzņēmīga maza dāma, kura šobrīd reaģē uz teikto trīs valodās, tas ir, franču, krievu un latviešu, un, ja nemaldos, viņai ir arī itāliešu auklīte, tā ka laikam vispār putra galvā, bet mūsu sarunas parasti ir tādas, ka viņa saka zilbes no mana vārda un visu laiku atkārto tante, tante. bet vispār Anastasijas sakarā mani visvairāk fascinē viņas attiecības ar internetiem un tehnoloģijām, tas ir, tā kā mēs visi dzīvojam dažādās vietās, lielākoties sazināmies pa skaipu, un tā tas ir bijis jau no viņas pirmajām nedēļām, un viņai nav nekādu problēmu salikt kopā mūsu internetu attēlus un tēlus ar mūsu fizisko klātbūtni. katrā ziņā ļoti fascinējoši, interesē, kā ar viņu būs pēc vairākiem gadiem, jo, cik saprotu, bērni no tāda jucekļa var arī vienkārši uzkārties. mana mīļā Arja, piemēram, uzauga vidē, kurā sazinājās ar vecākiem angliski, bet visiem pārējiem - nīderlandiski, un vispār viņas pirmā valoda bija nīderlandiešu valoda, bet pēc tam, kad 10 gadu vecumā pārcēlās uz Itāliju, pilnīgi visu aizmirsa un joprojām neatceras.

un vispār, nu, kur var būt tik karsts.