all you need is love? oh, just fuck off

somehow tieši tad, kad pa galvu vārās domas, neviens no tiem, kam zvanu, otrā galā nepiesakās. tad nu risinu iekšējo dialogu vai vienkārši daudzbalsīgu strīdu, brīžiem domāju - būtu tik lieliski, ja varētu galvā ielikt tādu automātisko pierakstītāju, tās mutuļojošās pārdomas ir ārkārtīgi interesantas. vakar, ejot mājās no tikšanās ar to francūzi, galva mutuļoja. sākot no lokāli aktuālajiem būt vai nebūt, beidzot ar tīri vispārīgiem jautājumiem par to, kas ir mīlestība un tamlīdzīgas huiņas, khe khe. varbūt es vienkārši gaidu dievsvienzinako, bez maz vai princi baltā zirgā vai kādu citu tikpat mitoloģisku parādību, vai arī vienkārši kādu, par kuru būšu droša, ka jamais man uz varžacīm nekāps un beigu galā nepaziņos mīļā, es esmu gejs! (jums pat nav ne jausmas, cik lielu caurumu atstāj šāda frāze 14gadīgas meitenes mīlestības izpratnē utml.) labi, labi, patiesībā es zinu, ka all i need right now ir tas nolāpītais čoms, kurš, pirmkārt, ir otrā EU galā, un otrkārt, viņam es jau do lampočki. kāpēc mēs tik reti dabūjam tos un to, ko mēs tiešām līdz kaulu smadzenēm gribam, bet visādi garāmgājēji mūsos līdz ausīm iemīlas? ai. vakarnaktī spontāni izdomāju braukt ar brāli, viņa sievu, jamo Francijas draugiem un Moniku uz Klaipēdu, auju kājas, metu somā saplēstās bikses un mēģināšu izmest no galvas lokālos bulšitus. galvenais neaizmirst fotoaparātu, he he.