man ir paveicies šai saulē nomēģināt gandrīz vai visu ko - ja ne persoonīgi, tad vismaz caur citu stāstiem. kaŗš ir vienīgais, ko gribētos iesaldēt un nekadnekadnekad nepieredzēt. tad jau labāk heroīnu...
šais dienās savā vecajā studiju un jaunībsdienu pilsētā tikos ar vienu no tuvākajiem draugiem, kuru nebiju redzējis 15 gadus, - bosniešu bēgli, vārdā Mālis. man 96tā vasarā bija īsta privilēģija noskatīties šo filmu, Before the Rain, http://www.imdb.com/title/tt0110882 , trijatā ar Māli un viņa horvātu sirdsdraugu Igoru (vottā, momentā sasitās asaras acīs, nekas tūliņ aties). Ģimenes dzīvoja kaimiņos, un kad horvātu kaujinieki tīrīja pilsētu no musulmaņu mēsliem, trīskāršās pēdiņās, ajmīn, Igora vecāki paslēpa Māļa ģimeni savas mājas pagrabā, riskējot paši nokļūt koncentrācijas nometnē. Labākajā gadījumā. Vispār jau Mālis ar papu konclāģerī nokļuva, bet tas bija vēlāk. Mamma pa kluso pārdeva savu veiksmīgo friziersaloonu, izpirka večus, un vēl atlika sauja doičmarku, lai izkļūtu no karazoonas un notiktu Norvēģijā. Puikas kopš tā laika nebija redzējušies, un man palaimējās klātbūt viņu atkaltikšanās reizē. Vārdu tur bija maz, toties tās it kā pieklusinātās emoocijas man gandrīz bungādas pārspridzināja.
Bosnijā, starp citu, žoopa vēl lielā mērā turpinās, citstarp pateicoties bēdīgi slavenajam Deitoona miera nolīgumam, bet tas jau ir cits stāsts.
Huj vaiņe, huj ftraiņe!