Zēns
Kāja uz kaut kā paslīdēja, un Zēns, zaudējis līdzsvaru, iešļūca alā. tā nebij nekāda parasta un tumša, mitra ala, bet gan kārtīga labi iekārtota ala. tās iemītnieks bij pavisam pārsteigts par negaidīto ciemiņu. zēns jau bija atguvies no trieciena, ko saņēma pa ķermeņa aukšdaļu ietenterējot alā. augumā nelielais un pēc paskata vecais mitekļa saimnieks paviam mierīgs neizrādot nekādas īpašām emocijas pasveicināja zēnu: "Sveiks! laipni aicināts manā mājoklī. mani dēvē par Adnaku un kā lai tevi saucu?" zēns vēl īsti neaptverdams notikumus viegli atteica: "m m mmmani? Aneriols, Anūra dēls" Adnaks mierīgs piegāja zēnam tuvāk un aplūkoja to tuvāk.
Palīdzēja viņam piecelties un laipni piedāva tasi tējas. zēns neatteicās un abi piesēdas pie apaļa galda. vecais vīriņš pārvietōjās un darbojās pavisam veikli un katra kustība acīmredzami ir diendienā pieslīpēta. pēc pavisam neilga laiciņa siltas tējas pavadībā abu saruna nevedās diezcik raiti.
Tad Adnaks uzaicināja Aneriolu uz nekad līdz šim neredzētu spēli. tā spēlējama uz speciāla galdiņa, kurā ir bedrītes un tajās ievietotas lodītes. tā spēlējama vienkārši, taču uzvarēt bij gaužām grūti. spēlēt to varēja tikai viens. pirmos gājienus parādīja vecais Adnaks, taču spēli turpināja Aneriols. sākumā gājieni nebij ilgi jādomā, taču jo mazāk lodītes palika uz galda jo grūtāk palika. visbeidzot zēns bij zaudējis savā pirmajā spēlē.
taču apstāties nevarēja. doma par tik vienkāršu spēles gaitu un tik neiespējamu mērķi. pagāja stundas, pagāja jau dienas un pat nedēļa bij apkārt. taču zēns vēl nebija nereiz pametis spēli. kur vakrā pie galda aizmiga, tur pat arī no rīta cēlās un turpināja spēlēt. Adnaks tikai viņu vēroja un acīs tam varēja vērot ļaunu smīnu, par jaunā Aneriola sagūstīto prātu. tikai vecais Adnaks zināja to, ka ir tikai viens veids, kā uzvarēt. un noslēpums slēpās pašā pirmajā gajienā, kas tad arī ir škietami pats vieglākais. vieglākais jau nevienmēr arī ir tas pareizākais.