ūdens vasarā
mēness gaismā tik tumšā zāle vēl vairāk vilināja. vēlā rasa ik pa brīdim atpīdēja kā izbirušas sudraba actiņas. visapkārt gaisā bij sajūtama vasaras samarža. kājas jau bij palikušas viegli nejūtīgas no vēsās rasas. taču zāle joprojām šķita maigāka par jebko, pa kuru reiz bij gājušas pēdas. vsapkārt jau sisināja sienāži un aiz koku galotnēm varēja saradzēt miglu, kas cēlās no tuvējā ezera. tieši tur veda tavs cēļš. ik pa brīdiem ķermenis iepeldēja vēsākās gaisa masās. aizverot acis verāja iedomāties, ka ieej kādā mākonī, kas tevi apņem no visām pusēm un uzpūš savu dvašu. soli pa solim jau biji piegājis pie tumšajiem kokiem aiz kuriem tad kūpēja ezers. tas viss radīja tik ideālu ainavu. tikās, ka ja paradīžē kādreiz ir anakts, tad tā noteikti izskatītos šāda. tik nepieradināta, pirmatnēja, gracioza un mistiska. un tieši tas mistiskākais tevi vilināja. kaut uz mirkli apstājies tomēr turpināji iet tālāk. iet tuvāk ezeram. viss apkārtējais gaiss bij kļuvis citādāks, nekā uz pļavas no kuras nāci. pat zāle bij citādāka. piegāji tuvu tuvu ezaram, lai izgaršotu kūpošo ezeru, lai mēģinātu to izjust, kaut nedaudz. apsēžos pie paša ūdens. aizveru acis ieklausos kā ūdens viegli un nebeidzami skalojas pret krastu. es eiklausos. es sajūtu. es kļūstu par šiem vieglajiem vilnīšiem, šo vieglo čaloņu. lēni pieceļos. pēkšņi viss ķermenis sajūt nebijušu spēku. ūdens spēku. speru soli. ūdens ir silts. soli pa solim un tas jau sāk apņemt manu visu ķermeni. drīz jau kājas atraujas no zemes un ļaujies ūdens spēkam sevi nest. ar katru mirkli tu sajūties arvien vairāk piederīgs ūdenim. jo tu jau esi ūdens. tava dvēlele pieder ūdenim. vairs jau tu nepeldi. tava miesa guļ ezera dibenā. bet gars, garu nu sveic ūdens pavēlnieki un dievi.