skrējiens prom
stindzinoša elpa aizrāva viņa soli. kāju pirksti tam bij atsaluši un viņš sajuta tikai kā asās zeķes rīvējas gar pēdām. roku pirksti savilkti ciešā dūrītē, jo pirkstaiņos ellīgi sala. lai sasildītos viņš skrēja. kājas slīdēja pa apledojušo ceļu, kas bij tik pat kā slidotava, kas kaisīta ar granti. no aukstā laika iesnas pildīja viņa degunu. kad puņķu bij pārāk daudz ar spēcīgu elpas izpūtienu viņš tās tā rupji izpūta ārā. tikumus viņš zināja, taču labrāt mēdza sajusties tā kā skarbs vecis, taču nu vairs tas pat prātā nebij. bet skrienot deguns jau sen bij pilns. apstāties nevarēja. ceļš veda lejup un skriet pa slideno ceļu bij viegli. ik pa brīdim iestapinot slīdēšanu, lai atpūtinātu kājas. vai viņš no kaut kā bēga? jā, taču no sava prāta iedomām jau neaizbēgsi, tās tevi vajās jebkur. kalns beidzās. ieraudzījis šauru taciņu sāņus viņš nogriezās no lielā ceļa. sākumā taciņa likās iemīta un nesen brizta, taču jo dziļāk mežā tā veda, jo vājākas kļuva tās pēdas kam tik ļoti uzticīgi bij sekots līdz šim. viņš apstājās. stindzinoša elpa airāva viņa soli. viņš saprata, ka viss, tālāk vairs nevarēs. viņš pats bij ieskrējis slazdā. skarbais vējš iepūta tam sejā meža gaisu. viņš to ievilka dziļi plaušās, sajusdams kā ķermenī ielaužas aukstums. viņa seja no mokās sašķobījušas nomainījas uz apslābušu un mierīgu. kājas kļuva ļenganas un viņa ceļi iekrita sniegā. rokas apņēma blakus esošo koku, kas bij tieši tik rens, lai ar abām rokām varētu to apķert. rokas iekrampējās viena otrā. taču ilgi tās nenoturēja pārējo ķermeni, kas lēni slīdēja arvien zemāk un zemāk. kaut pārsalušie pirksti stingri turējās, satvēriens attaisījās un viņš iekrita sniegā. turpat blauks kokam.