un Kas tas ir - daudzināt? Daudzināt ir sabiedrisks darbs. Atdot daudziem. Pavairot sabiedrībā pārbaudītas atziņas. Protams, var daudzināt arī nepārbaudītas atziņas. Bet tautasdziesmā tas ir iespējams tikai vienreiz - līdz tavas dziesmas pārņēmējam, kas ar savu gaumi un pieredzi tavu dziesmu pārbauda. Un pieņem vai nepieņem. Ja tava daudzināšana viņam liekas nepieņemama, viņš vairs tālāk nedaudzina. Un ko daudzina mūsdienu mūzika? Un ko daudzina TV un citi mēdiji, ak, to jau mēs visi zinām. Un daļēji pieņemam. Cits vairāk un cits mazāk. Te nu man ir tāda dusma, ka labāk nerakstīšu. Pats neko materiāli vērtīgu nedaru, tā, ka pagaidām jāpatur sevī. Ne gluži novirzos no tēmas, bet apgriežu puzles gabaliņu un paskatos, ko tai pasaules gabaliņā redzu. Atslēga Ko dainu latvietis daudzina? Pirmkārt - saderību. Kaut arī gribētos pirmajā vietā teikt - mīlestību, kā Raiņa filozofijā, taču tautasdziesmas tomēr plašāk kopj saderības ideju. Droši vien tāpēc, ka mīļums ir daudz intīmāka būšana, un savā biklumā daudzļaužu mutē tā neaiziet kā atvērtākās un populārākās saderības jūtas. |
Lieli ļaudis, gudri ļaudis, Tie vis daudz nerunāja, Tie izvēla valodiņu Kā no rieksta kodoliņu. Tie vis daudz nerunāja... Jo vārds nekad nevar izteikt to daudznozīmīgo pasaules ziņu, ko jūt un zina gudrs cilvēks. Vārds sašaurina pasauli un attiecības rada šaurākas. Dainu ļaudis grib daiļi piedzimt, daiļi mūzu nodzīvot, daiļi nomirt. Būt baltam, spodram, tīram. Sevi veidot - tā ir svēta lieta. Balta bijs mūs' māsiņa, Kas to baltu balsināja? Tēva rudzi, tēva mieži, Mātes gudrs padomiņš. Sniedze, sniedze, tautu meita, Bāliņš putu gabaliņš; Vai jūs bija Dievs salicis, Abi vienu daiļumiņu! |
Augšup pa spirāli ved darbīgums. Bet tikai gudrs darbīgums. Muļķīga rosība neved nekur. Kņada aizkavē. Pliks gribīgums ved pa apli. Jākopj gudrība sevī. Viedums. Viedums ved pareizi. Viedajam pavīd biežāk pareizās darbības ceļš nekā nevīžam. Viņam labāk vedas. Te jau ir tie "gudrās saknes" vārdi: vieds, pavīdēt, vedas, nevīža, vidus, Vidvuds, Vidmante (vidustaisnību zinošie). Viedais iet pa spirāli. Nevīža - pa apli. Pasakieta, sveši ļaudis, Kura bara vedējiņa? - Tā bij bara vedējiņa, Kas sēdēja vidiņā. Vieta, vieta, maize, maize, Kur māmiņa man' iedeva; Manas pašas vaina bija, Ka dzīvot nemācēju. |
Nesmejiet jūs, ļautiņi, Ne smieklam es atnācu: Es atnācu uguntiņu Ar basām kājiņām. Tāda ir mana garīgā stāja Es to kopju. Es izkopju sevi. Lai es pats sev varētu ticēt un citi uz mani varētu paļauties. Cilvēku, uz kuru var paļauties, dēvē par labieti. Cilvēks, kura vārdi nesaskan ar viņa darbiem, nav labietis. Pasaku labietis ir trešais tēva dēls. Viņš nepieprasa no citiem, nepaģēr, neiekāro, neapskauž. Viņa domas, vārdi un darbi neatšķiras. Uzskaņodams sevi, viņš uzskaņo pasauli. Rainis tautasdziesmu pirmtēlus atkal no jauna ieveda tautā - Antiņu, spēlmani Totu, Leldi un Baibu. Trešajam tēva dēlam līdziniece ir pasaku sērdienīte. Viņai nav neviena, no kā palīdzību gaidīt. Tikai pašveidošanās ceļš, tikai pašspēks, tikai paļaušanās uz labā principu un sirdsapziņu sevī. Tāpēc viņa ir izkopusi sevi vairāk nekā citi cilvēki, kuriem, citpalīdzībā dzīvojot, pašspēja palikusi nepilnveidota. Kā pašveidotājas gan pasakās, gan tautasdziesmās un vēstures dokumentos parādās arī raganas. faktiski tās ir sava laika gudriķes, meklētājas un pētnieces, kas gan kopj varbūt ne tikai labdabīgos ceļus, bet iet taustīdamās tumsā un ugunīs, melnajā un baltajā pieredzē, - empīriķes, kas iet dialektiskās izpētes plusmīnuslabļaunos ceļus. Tās ir bijušas gudras zinātājas lopkopībā un vispār dzīvās dabas kopšanā, arī dziedēšanā. Varētu teikt - tās ir sava laika ZTR sievietes un kā tādas - revolucionāres, viszines un daudzvares - baznīcai bīstamas. Tāpēc sadedzinātas. Bet palicis ir viņu - tīrās, baltās sērdienītes, melnbaltās raganas un trešā tēva dēla - izsauktais, uzsauktais sevis kopšanas princips. Pirmām kārtām ir jāatbild par saviem uzskatiem, ne par cita uzskatiem; par saviem vārdiem, ne par cita vārdiem; par saviem darbiem, ne par cita darbiem. Pamatprasība ikvienam - esi darbīgs. Šis ir tavs laiks un vieta. Te ir tava iespēja. Citur un citlaik tā vairs var nebūt. Tev ir dota iespēja sevi piepildīt. Dari tūliņ! Darbs ir tik neatdalāms no cilvēka, ka tas tautasdziesmās tiek turpināts vēl aizsaulē, tikai bez sviedriem, atbrīvotāks un skaistāks. Tautasdziesmās pat Dieviņš strādā - tā ir reta parādība pasaules tautu mitoloģijā. Dieviņa priekšstatu katra tauta izveido savādāk. Latviešiem viņš nav soģis, bet strādā līdzi. Līdz. Palīdz. Izlīdzinās ar cilvēku darbā. |
Jo nekas cits mani nav traucējis, tikai - nesaskaņa. Nesaskaņa nāk no nezināšanas. Kad es nezinot vai tīšām pārkāpju kādus visiem kopējus pasaules attīstības likumus vai noteikumus. Bet noteikumi vienmēr darbojas trīs galvenajos līmeņos - manis paša dzīvē, ļaužu kopīgajā sadzīvē, ideju un principu līmenī. Saskanīga dzīve prasa manis darbošanos visos šajos trīs plānos un gandrīz vienmēr - vienlaicīgi. Kopt sevi, kopt sabiedrību un uzturēt principus kā tādus, t.i., idejas ideju lielumā. Tikko es darbojos vienā līmenī, citus nekopdams, sākas nesaskaņa, nesaderība, sarežģījumi, aiztures kopīgajā kārtībā (šādas aiztures varētu arī saukt par problēmām). Tikko es nekopju sevī sevi, es sāku parazitēt, es izmantoju citu cilvēku enerģiju - domu enerģiju, jūtas, darba augļus. Tad saka: tas ir cilvēks, kam nav atdeves. Vienalga - muļķis vai slīpēts egoists. Viens sevi nekopj nemaz, otrs - kopj tikai sevi. Abi met bremzējošu mutuli dzīves plūstošajā kustībā. Kad cilvēks iedomājas kopjam tikai sabiedrību un neatlicina laiku pašanalīzei, pašapcerei, pārdomu brīžiem, sākas sabiedrības birokratizēšanās. Nepilnvērtīgi kopēji veido nepilnvērtīgu sabiedrību. Kad cilvēks pats vai kolektīvs kopumā kopj sevi bez labas idejas klātbūtnes, rodas primitīvu centienu cilvēki un tādi paši ļaužu slāņojumi: mantas centieni, izēšanās prieki, "pietelevizora" laiskums, hokejmānija, medībkaislības, "somu pirts kultūra". To Kārlis Salbe jau visu redzēja, kad brauca Ziemeļmeitas lūkoties. Bet, ja es kopju tikai ideju, principus, postulātus, programmas un aizliedzu sevi, savus personiskos priekus, savu apkārtni un savus līdzcilvēkus, es kļūstu par vientuļnieku, eremītu, autsaideru, savas idejas mocekli, fanātiķi. Taču dzīve neprasa, lai cilvēks mocītos, evolūcijas kustību uz priekšu virza tikai saskaņa un saderība. Latviešu tautasdziesmas ir pratušas iznest cauri gadu tūkstošiem (tūkstošiem, ne simtiem!) šādu priecīgas attīstības garu. Tā ir centienu mācība. Labo centienu skola. Tātad - trīs virzienus es ieraudzīju sev tautasdziesmā: paškopšanu, citkopšanu un idejas kopšanu. Visumam patīk trīs :) |
Fotogrāfs fotografē taureņus. Fotogrābsteklis! Tur nekas neiznāks! Jo fotogrāfs fotografē taisni. Bet taureņi ir netaisni. Tie ir netaisni arī pret fotogrāfu - viņi nepalīdz. Taureņi ir brīvi, un viņiem nav jāfotografējas. Tikai brīvie nefotografējas. Tikai brīvie negrib fotografēties. |
(internetam problēmas, tādēļ veru vaļā Vordu) Šodien iedomājos... ka ne vienmēr ir iespējas (vai varbūt pat ļoti reti) dalīties ar emocijām, sajūtām. Vai varbūt vienīgā iespēja netiek pamanīta. Bet varbūt to pamana, tikai nedrošība attur. Tad ar tām sajūtām notiek līdzīgi kā ar sapņiem – tās pagaist. Atmiņās ir zināšana par to, ka tas bija patīkami, nepatīkami, satraucoši vai kā citādi, bet KĀ tieši, to vairs nespējam restaurēt. Arī kā sāpes. Atceramies, ka ir ļoti sāpējis (dažādi, šoreiz iztēlojos pēc iespaidīga kritiena pakausi atsitot pret ledu), bet to, kā bija, nespējam sajust vēlreiz, ja vien neatkārtojam sāpju izraisītāju. Un tā pat arī, piemēram, ar sajūsmu. Tā lūk. Bet tad vēl nespēju iztēloties, ka pēc dažām stundām patiešām liels emociju vilnis. Tik liela iedvesma, ka beidzot vairs necentos to paturēt sevī, cerot, ka tās paglabāšu kādai citai reizei... Kādai īpašai reizei. Bet nekā. Tās jārealizē nekavējoties, par apspiešanu vispār nedrīkst domāt. Un šovakar es ļāvos. Bet neatradu kur, neatradu kam... Iesākumā devos ielās, nesdams džambu.Gāju un dauzīju, cik nu varēju – vienu roku bija maz iespēju izmantot. Iegāju JR grāmatnīcā, tā, kas Barona ielā. Uuuf , tik daudz grāmatu, ko gribētu. Pašķirstīju, šo to palasīju un pat ar nelieliem izvilkumiem pietiek, lai iedvesmotos, lai domas raisītos, lai prāts un gars kļūtu vieglāks. Varbūt esmu iemācījies nesabojāt sev noskaņojumu grāmatnīcā, kad zinu, ka šobrīd nevaru atļauties neko. Jā, citas reizes pat būtu varējis, bet šoreiz galīg nekā. Sev ne. Gāju līkločiem uz un cauri Vecrīgai, dauzīdams džambu, bet tā arī nekur neapsēdos. Šī bija otrā reize ar džambu ielās. Pirmajā noenkurojos pie Kongresu nama pretī Saulei. Bija arī klausītāji, šķiet, arī baudītāji. (neko daudz jau no manis nevar baudīt) Bet ne šodien. Šodien neatradu sev vietu. Bet atpakaļceļā satiku paziņu. Hmm, ir dzirdēts, ka cilvēkiem ir dažādas auras, kas pievelk ubagus vai sitējus, var arī ko gaišu pievilkt. Vai es pievelku tādus, kas grib stāstīt savus piedzīvojumus? Varbūt man ir „klausītāja” aura. (bet ne vienmēr). Bet kādēļ gadās, ka man netusētājam/nedzērājam citi stāsta par saviem piedzīvojumiem, kā pielējušies, kādu piesituši vai kaut ko citu, kas man nemaz neinteresē... Un es to uzklausu, nav jau grūti. Tik pabrīnos, jo šie tak zin, ka man tā ir nesaprotama pasaule. Mjā, nu saprastu, ja viņiem šķistu, ka tā kāda grēksūdze. Bēt tā taču nav – izklausās pēc lielīšanās (em, ir gan reti izņēmumi, kad tiešām jūtama nožēla). Un tā es negribu beigt vakara pastaigu. Atstāju dzīvoklī džambu... Bet varbūt šoreiz neklīdīšu viens pats tukšām rokām. Dažkārt ir fotokamera. Šoreiz ne, jo nav naudas filmiņai (tikai transportam), un digitālo negribas. Un vispār šovakar jutu, ka nevēlos aizslēpties aiz kameras. Ieskatījos grāmatu plauktiņos. Jā, viena no mazākajām... izlasīte ar I.Ziedoņa dzeju. Sāku no beigām. Bastejkalnā, pašā augšā sēdēdams dziedāju klusi. Apņēma skaistas dvesmas. Bet tad tās palika manī. Un šoreiz ir citādi. Tās izdzina saknes. Iedzina manī. Un turpinās augt. Un pēc tam no sākuma. Atgriezos pēc saulrieta. Daudz soļu un klusa lasīšana Rīgai un pasaulei. Rezonēju. Mūsos atbalsojas viss
pasaulē notiekošais. Un arī mūsu domu spēks iespaido apkārtējo pasauli |
Ak, piemirsu šo Imants Ziedonis - Epifānija "Dziediet" Pavasara iestāšanās svētkos Undīnē pirmo reizi piedalījos Rezonanses stundā. Ne gluži tā, kā aprakstīts. Un kaut kas līdzīgs ir radies arī citur.. stihiski. Rezonēju. Pēdējā bija Deviņu Sauļu Dziesma. Savācu pēc tam tekstu uz A4. Undīnes mājlapā atrodamais dziesmas teksts ir diezgan atšķirīgs Tā, kā neesmu muzikāls, dziesmas melodija no manis pazuda. Nesen dabūju nefolk komplektēto latviešu folkmūzikas izlasi. To vidū arī Skyforger Zirgi Zviedza. Un tā arī tā pati dziesma, tikai īsāka un atkal teksts atšķiras. Šeit padomu lūdz nevis Mārai un Laimai, bet Pērkonam. ( dziedātā + Undīnes mājlapā atrodamā Deviņu Sauļu Dziesma + „Zirgi Zviedza” )Viena melodija, līdzīgs stāsts, bet nianses... tagad ņemos ar iespēju salikt kopā un izveidot garāku, bet nezaudējot secīgumu... Jā un esot jau vēl garāka dziesma, Undīnē kāds teica, ka var dziedāt visu ceļu, braucot uz Ventspili (vai Liepāju, neatceros). hahaha. Un tā es gribu, jā! Bet šonakt neizdosies salikt kopā, jau 3:00... |