(internetam problēmas, tādēļ veru vaļā Vordu)
Šodien iedomājos...
ka ne vienmēr ir iespējas (vai varbūt pat ļoti reti) dalīties ar
emocijām, sajūtām. Vai varbūt vienīgā iespēja netiek pamanīta. Bet varbūt to
pamana, tikai nedrošība attur.
Tad ar tām sajūtām notiek līdzīgi kā ar sapņiem – tās
pagaist. Atmiņās ir zināšana par to, ka tas bija patīkami, nepatīkami,
satraucoši vai kā citādi, bet KĀ tieši, to vairs nespējam restaurēt. Arī kā
sāpes. Atceramies, ka ir ļoti sāpējis (dažādi, šoreiz iztēlojos pēc iespaidīga
kritiena pakausi atsitot pret ledu), bet to, kā bija, nespējam sajust vēlreiz,
ja vien neatkārtojam sāpju izraisītāju. Un tā pat arī, piemēram, ar sajūsmu.
Tā lūk. Bet tad vēl nespēju iztēloties, ka pēc dažām stundām
patiešām liels emociju vilnis. Tik liela iedvesma, ka beidzot vairs necentos to
paturēt sevī, cerot, ka tās paglabāšu kādai citai reizei... Kādai īpašai
reizei. Bet nekā. Tās jārealizē nekavējoties, par apspiešanu vispār nedrīkst
domāt. Un šovakar es ļāvos. Bet neatradu kur, neatradu kam...
Iesākumā devos ielās, nesdams džambu.Gāju un dauzīju, cik nu
varēju – vienu roku bija maz iespēju izmantot. Iegāju JR grāmatnīcā, tā, kas
Barona ielā. Uuuf , tik daudz grāmatu, ko gribētu. Pašķirstīju, šo to palasīju
un pat ar nelieliem izvilkumiem pietiek, lai iedvesmotos, lai domas raisītos,
lai prāts un gars kļūtu vieglāks. Varbūt esmu iemācījies nesabojāt sev
noskaņojumu grāmatnīcā, kad zinu, ka
šobrīd nevaru atļauties neko. Jā, citas reizes pat būtu varējis, bet šoreiz
galīg nekā. Sev ne.
Gāju līkločiem uz un cauri Vecrīgai, dauzīdams džambu, bet
tā arī nekur neapsēdos. Šī bija otrā reize ar džambu ielās. Pirmajā noenkurojos
pie Kongresu nama pretī Saulei. Bija arī klausītāji, šķiet, arī baudītāji.
(neko daudz jau no manis nevar baudīt)
Bet ne šodien. Šodien neatradu sev vietu. Bet atpakaļceļā
satiku paziņu.
Hmm, ir dzirdēts, ka cilvēkiem ir dažādas auras, kas pievelk
ubagus vai sitējus, var arī ko gaišu pievilkt. Vai es pievelku tādus, kas grib
stāstīt savus piedzīvojumus? Varbūt man ir „klausītāja” aura. (bet ne vienmēr).
Bet kādēļ gadās, ka man netusētājam/nedzērājam
citi stāsta par saviem piedzīvojumiem, kā pielējušies, kādu piesituši vai kaut
ko citu, kas man nemaz neinteresē... Un es to uzklausu, nav jau grūti. Tik
pabrīnos, jo šie tak zin, ka man tā ir nesaprotama pasaule.
Mjā, nu saprastu, ja viņiem šķistu, ka tā kāda grēksūdze.
Bēt tā taču nav – izklausās pēc lielīšanās (em, ir gan reti izņēmumi, kad
tiešām jūtama nožēla).
Un tā es negribu beigt vakara pastaigu. Atstāju dzīvoklī
džambu... Bet varbūt šoreiz neklīdīšu viens pats tukšām rokām. Dažkārt ir
fotokamera. Šoreiz ne, jo nav naudas filmiņai (tikai transportam), un digitālo
negribas. Un vispār šovakar jutu, ka nevēlos aizslēpties aiz kameras.
Ieskatījos grāmatu plauktiņos. Jā, viena no mazākajām... izlasīte ar I.Ziedoņa
dzeju.
Sāku no beigām. Bastejkalnā, pašā augšā sēdēdams dziedāju
klusi. Apņēma skaistas dvesmas. Bet tad tās palika manī. Un šoreiz ir citādi.
Tās izdzina saknes. Iedzina manī. Un turpinās augt.
Un pēc tam no sākuma. Atgriezos pēc saulrieta. Daudz soļu un
klusa lasīšana Rīgai un pasaulei. Rezonēju.
Mūsos atbalsojas viss
pasaulē notiekošais. Un arī mūsu domu spēks iespaido apkārtējo pasauli
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}