labs i, būsim atklāti... apēdu es uz jaungada nakti pusi ripas. vai gan citādi man tagad būtu tas kaullauzis un nespēks, pumpa redzamā vietā uz ģīmja un krietni vecāks pielūdzējs uz kakla. reizē ar pirmajām raķetēm, kas uzšāvās pret debesīm vēl krietni pirms noliktā laika, man sametās šķērmi no pašrocīgi kultivētās grūtsirdības patētisma. uzrāvu mugurā pirmo, kas bija pie rokas, izskrēju uz ielas, un kā suns ierautu asti sāku apzvanīt paziņas.

ārā neganti lija. galveno ielu centra virzienā nezināmu iemeslu dēļ bija nobloķējuši pulks mentu un ātrās palīdzības. uz viņu mašīnu jumtiem uzstādītās signālugunis mirgoja sūdīgi saprogrammētas ziemassvētku eglītes aritmijā, un, izmirkstot ar katru brīdi arvien vairāk un vairāk, nācās secināt, ka šis gads negrasījās kaut naga tiesu būt lādzīgāks pat uz atvadām. sameklēju kabatā kaimiņa iešenkoto ripu un turpat mentiem acu priekšā kā liktenim spītējot ņēmu un atkodu gabalu. tad arī - blīkš blākš - visa tā ķīnīzeru pirotehnika gāja vaļā, un es pirmo reizi mūžā sagaidīju jauno gadu tjipa vienītī un uz ielas.

sūdīgs gads pagājušais bija. sūdīgākais, kāds līdz šim gadījies.