biju tais vakariņās, un - cik banāli - pirms tām vēl arī kopā aizgājām noskatīties pre-view aizkustinošam holivudas stāstam par divu teksasas kovboju mīlestību. eh, kāds kaisles spēks tur strāvoja! uz beigām riktīgi apraudājos lai. uzjundīto jūtu bangās apetītes barometrs bija nokrities zem nulles (man gan ne mūžam nav nācies barometra skalu tā rūpīgāk apzerīt, mosh, tur nekādas nulles nav), tādēļ vakariņu vietā gājām iedzert.

laikam iedzēru par daudz, bet plikas ziņkārības pēc vēlāk nespēju atraidīt uzaicinājumu aizstaigāt turpat centrā pār parku līdz mājām, kur atšķirībā no nu jau slēgtajiem restorāniem mūs gaidītu auksts cāļa cepetis un šādas tādas sīkākas uzkodas. njā, ziņkāre tur mielojās vairāk, nekā es ar cepeti. dzīvoklis pa visu māju, četrstāvīgs, ar jumta terasi virs pēdējā un vīna pagrabu zem pirmā. a prom tiku, vienīgi aizbildinoties ar reliģiskiem apsvērumiem. norunājām satikties atkal.

īsi pēc tam atkal zvanīja draudzene. esot uzzinājusi, ka tā gadu starpība mums esot uz pusi mazāka, nekā sākotnēji ticis domāts. un lai es labi apsverot: neesot jau arī man nemaz to gadu tik maz. pie sevis gan klusībā nodomāju "vešeriene, kas vešeriene", tomēr dziļākajos prāta nostūros tas maucīgais aprēķins aizķērās un tagad niez, un niez, un niez... (kamēr sirds, muļķe, kavējas pie tā holivudas kovboja).