pret novembra beigām sāka niezēt ausis. ne jau auss ļipiņa, kuru bez problēmām pabraucīsi, bet labi dziļi iekšā. dakteri saka - neiroze. pēc nerviem arī izskatās. lūk, cieties, cieties, kamēr nenoturies un bāz ausī iekšā pirmo, kas pagadās pa rokai, un - uh!-eh,-cik-labi! - pakasi. ar pildspalvu. ar vīraka nūjiņu. ar tējkarotes kātiņu. īpaši labs ir ķīniešu chop-stick, bet jāsaka, ka ir nācies lietot arī divriteņa spieķi un pat korķu viļķi. ziemassvētkos man uzdāvināja ausu tīrāmos, kā rezultātā atklāju, ka ausis ne tikai niez, bet arī ūdeņo. proti, vates pikucis viss piesūcies riktīgi mikls. savukārt sēra nav. vai arī, no rīta pamostoties, tā vien šķiet, ka vakar galva mazgāta, bet ausis aizmirsts izslaucīt. vai arī izej ārā līdz veikalam pēc piena, ko pie brokastu kafijas pieliet, a ausis ņem un sāk piesalt, aizvelkoties ciet kā tāds bļitkotāja āliņģis. ņemt tad man no šiem paraugu un žagaru buntītes vai tajās saspraust, ārā ejot, lai neaizsalst? tad jau toch visi redzēs, ka nervi, blje, nervi čupā.