hipopotama pieraksti

Meitas 3 gadu jubīli atzīmējām ar 4 stundu (reāli - 3.5) rogainingu. Diezgan lēni un lielākoties dzīvojāmies kartes urbānajā daļā, bet vietām stūmu ratus pa tādām taciņām, ka reāli rati balstījās tikai uz viena riteņa un pārējo nesu. Miķ gandrīz visu laiku nošņāca (nu ja, nu ja, kas naktī neguļ, guļ pa dienu. Diemžēl uz citiem tas neattiecas).
Dabūjām "2.vietu" miksētajā kategorijā (jo 4h mix kategorijā bija divas komandas :D). Mūs mēģināja piespiest balvā izvēlēties milzīgu šokolādes zaķi, bet nu, piedodiet, šeit mans vārds bija stiprākais un mājās atbraucām ar pudeli vīna (E tik un tā ir iemācīta visiem teikt, ka dienā drīkst ēst tikai vienu konfekti (izņ.dzimšanas dienu), Miķ nepanes pienu; kur mēs to zaķi liktu? Ar vīnu gan jau es izrēķināšos... cik nu viņš tur pēc šī vakara paliks).

( tālāk par bērnkopību un KAKĀMMMMMMMM, hahahahaaaa! )

Oh, by the way, kāpēc Miķ atkal ir pazaudējis miegu: sataustīju acs zobu (tas arī izskaidro ausi un iesnas). Kaut viņi ātrāk beigtos, tie sasodītie zobi. Es zināju, ka ar E viss notika pārāk viegli, līdzsvaram ir jābūt, bet come on, es vairāk kā gadu jau iztieku bez [govs] piena produktiem, vai ar to jau nepietiek? Nu taču!

Karsts, karsts puisītis guļ man rokās. Noguris un bēdīgs, kas viņam kaiš.

Mūsmājās jauna mīļākā spēle: E paņem bumbiņu, aizmet otrā koridora galā, iekliedzas: "Kurš pirmais!", paņem brāli uz masu un metas pakaļ bumbiņai, kamēr viņš, aiz priekiem rēcot, savā zombija skrējienā paplestām rokām nesas viņai līdzi. Necik tālu netiek, jo māsa jau met uz otru galu un skrējienā apgriež viņu par 180.

Kad es būšu līla (rāda ar pirkstiem 4, tad pārmaina uz 5), tad man izkitīs zobi un man būs tādi. Zaļi. Nagi.

Toties Miķ, atbildot uz P jautājumu "Nez, vai Miķelis jau māk ierāpties gultā?", viens-divi uzsvempās uz dīvāna. No jaunā gada sūtīsim Miķ 2x nedēļā uz 4h dārziņā - tas būs mans laiks nodoties darba un/vai studiju meklējumiem. Man bail. Bail un ļoti, ļoti gribas. Un ļoti bail arī.

Kad dators paziņoja "USB device not recognized", es sapratu, ka Miķ klusē tāpēc, ka zem galda ticis pie vada. Not recognized, huh.

Iedevu Miķim mazu gabaliņu siera. Redzēs, kā jutīsies.

Es jau vairs tik traki nevairos no piena produktiem (izņ. tīru pienu), liekas, ka ir Ok. Vienbrīd bija sausa āda uz kājām, bet nogāja.

E apslimusi, paturējām mājās. Nekā traka, ap 37* un niķi, trūkst ēstgribas. Jācer, ka viegli tiks cauri. Toties tagad noticis brīnums - abi guļ diendusu. Es varu rīt Havaju šokolādes un audzēt miesas - Em palikšana mājās izjauca manu plānu kāpt kalnā, tātad jādara ačgārnais, bet arī patīkamais. Kādam jau tās šokolādes jānoēd. Jā, starp citu, izskatās, ka Miķ ir izaudzis no piena nepanesības. T.i., pliku pienu neesmu mēģinājusi, bet esmu ēdusi gan Cēzara salātus, gan šokolādi, gan sieru kaut kādos ēdienos un viss izskatās kārtībā. Prieks un laime, laime un prieks.

Dēlēns* plosa manus Rīgas Laikus. Izvēle - vai nu es, vai tie. Lai iet, lai iet tā pasauls godība.

*dēlēns, no vārda "dēle"

Pagaidām viņš vienīgais izsprucis no jocīgā vīrusa, ar ko pag.ned. nolikās E, tad P un tagad arī es. Nekas, ceturtdien uz siltajām zemēm, tur mēs zaļi padzīvosim.

Guļ ar vaļā muti un pavērtām acīm. Un, ja es mēģinu viņu nolikt un aizlavīties, tad ieslēdzas signalizācija.

Emīlija man paskaidroja, kāpēc brālis neguļ.
- Because he's a boy!

Doh. Nu viss skaidrs.

Negulēšanas iemesls skaidrs - 7.zobs ir izšķīlies. 9 mēneši puikam. Emīlijai uz 9 mēnešiem parādījās pirmais zobs.

Puisītis revidē grāmatu plauktu. Topā šobrīd ir Legend and Legacy : The Story of Boeing vāciņš, tas labi plīvo.

Es savukārt beidzot esmu ķērusies klāt Rušdi Sātaniskajām vārsmām, bet vēl īsti neesmu ielasījusies. Tādās rudens sākuma dienās kā šīs gribas ielīst gultā, uzvilkt virsū siltu segu, no milzu krūzes dzert tēju un lasīt, lasīt, lasīt, apstājoties tikai, lai paņemtu jaunus cepumus vai papildinātu tēju. Bet Miķ ir sācis slieties kājās, krīt kārtējās drošības saliņas un tas reto zobu (6 gab) smaids ir tik neatvairāms, ka grāmatas pagaidīs līdz naktij vai rīta pastaigai. Kas atgādina, ka vajadzētu nopirkt ūdensdrošo ietvaru arī jaunajam kindle. Vēl būtu labi izdomāt, uz kuras no ierīcēm varētu klausīties audiogrāmatas, lai var kāpt kalnā. Kajakojot arī. Tā varētu nošaut divus zaķus.

Pēc pāris drausmīgām naktīm, kad es jau sāku samierināties, ka Miķelis ir izlēmis iestāties (un attiecīgi - iestādināt arī mani) negulētāju pulciņā, šī atkal bija salīdzinoši laba nakts. Aizgāja gulēt jau 7os (atlūza galīgi, pa dienu cīnījās pret miegu visiem iespējamiem veidiem), tad ap 23iem saīdējās, ieliku ergo, iemidzināju, pēc tam ēda 3os un 5:30 vai kaut kā tā. Pamodās priecīgs.

Un es mīlu kafiju. Īpaši, ja tā uztaisās pati.

Izbraucu šodien savu bērīti pabraukāt, visi velo muskuļi atrofējušies, galīgs vārgulis esmu. Kaut kā jāatrod veids, kā saņemties. Tagad, kad Miķ mazliet labāk guļ, vajadzētu spėt. Vai vismaz jāatsāk dzert. Hahaha.

Miķ šodien tika pie jaunas frizūras - galvvirsa nogriezta uz 6mm, viss pārējais - no dzimšanas audzēts. Tā sakliedzās, ka izlēmām nemocīt. Varbūt kļūs par hipsteru trend-setteri.

Es, protams, varu stāstīt, kā uz gada vecumu, ja Miķis neizaugs no tās piena nepanesības, beigšu barot ar krūti, bet realitātē apzinos, ka barošu tik ilgi, cik būs nepieciešams. Īpaši, ja viņam turpināsies aizcietējumi un vēdera problēmas kā līdz šim. Ehh.
Nu bet pēc tam gan - asiņais steiks, siers un kūkas.

Kad iestājas klusums, es zinu - puikiņš uz grīdas ir atradis māsas nomest ķirbja sēklu/cheerio un ar diviem pirkstiem to baksta un mēģina izprast, aprunāties un iebāzt mutē.

Miķelis vēsā mierā pierāpo pie māsas un sāk zelēt viņas kājas īkšķi.

Acīmredzamais - neticamais! 19:50 abi bērni jau guļ. Miķis vispār sāka miegoties jau pirms 18, aizvilku līdz 18:30. Emsītis arī paziņoja, ka klausīšot mammu un matu mazgāšana pagāja bez kādas kliegšanas. Tad divi bikibuki un - voila! - es esmu ielējusi sev glāzi vīna, nolikusi blakus suši un spriežu pati ar sevi, ko lasīt - vai turpināt lasīt Brand Success vai sākt ko jaunu. Life is good!

Bet tikmēr Pēcis kaut kur navigējas jau divpadsmito stundu. Jācer, ka kurpes nav izjukušas un ceļi - pievīluši. Paturiet īkšķus!

Upd. Lai dzīve neliktos tik salda - suši bez sojas mērces nav tik garšīgi. Bet soja ietilpst kategorijā "piens".

Protams, ka dienā, kad vīrs ir devies prom un uz 3 dienām atstājis mani vienu ar abiem negantniekiem, saldumiņš pārvēršas par ķirbi non-stop īdētāju.
Bet vispār viņš ir sācis ļoti aktīvi līst, istabu izdodas pievārėt gandrīz tikpat ātri un viegli kā apčurāt divus pirkstus (manējos) - īpaši, ja otrā istabas galā neapdomīgi esmu atstājusi savu kindli vai tējas krūzi.

Šī nedēļa tāda nekāda, liekas, ka to vien daru, kā sēžu uz pakaļas, pat uz Tīģeri neaizbraucu. Nu labi, nākamajā vīkendā sagaidu atmaksu - brīvo laiku kajakošanai un padzindzināt kaut kur visiem kopā, aiziet uzkāpt kalnā vai pabraukt ar ričukiem. Vēl vajadzētu saorganizēt aukli, lai varam divatā iziet pasaulē.