hipopotama pieraksti

Notvaicēju burkānu, iedevu Miķim. Sajūsmas nebija nemaz.

Emílija, dabūjusi rokās maizīti ar āboliem un kanēli, aiziet pie brāļa un saka: "Nope, nope. Bāļi neva dabūt šito. Paaugsies. Tad var āst. Nope, neva dabūt!"
Aizskrien pēc grabuļa, iedod brālim: "Šito var gauzt." Apdomājas, paskatās uz mani: "Mammī, šito var gauzt!"

Vakar tiku kajakot, paīsi, toties intensīvi. Viļnojās tā, ka nevarēju ne acu pacelt, visu laiku jākoncentrējas. Vējš arī nevājš, biju diezgan pārliecināta par peldēšanās neizbēgamību, tomēr krastā tiku nepeldējusi, lai arī slapja. Ja būtu braukusi ar zaļo cūku, būtu ok, bet to aizdeväm Sandim, tā nu izklaidējos ar gazeli, kura ir nestabila pati par sevi, bet šitādos viļņos vēl arī stūre nav diez ko efektīva. Es airējos un domāju - a ko, ja yrq lake labarge ir tādi apstākļi? 50km ar knapiem 6km/h? Vienai pašai? Toreiz, kad airējām divatā, uz ezers mums paveicās ar apstākļiem, kā būs nākamgad?

On the other news, Miķītim tikko ir divi zobi izlauzušies. Bet Emīlijai aizvakar bija pirmais "kāpēc". Kapēc, tėtī, kapēc imeti? (Pēcis izmeta miskastē kaut kādas pēpas.
Miega situācija īsti neuzlabojas, esam tikuši līdz 4h-3h-2h, kas, protams, tomēr ir labāk nekā ēšanas pauzes ik 1,5-2h.

Sojas pupiņas un/vai liellopa gala tiek svītroti no ēdienkartes (t.i., šobrīd svītrošu abus, vēlāk izmēģināšu katru atsevišķi). Atvemšķīši un traka kliegšana. Kad viņš izaugs, es sagaidu no viņa pašu labāko šokolādi pirmajos janvāros - par šitām mokām esmu to pelnījusi. Bez piena kopš marta sākuma. Sapņoju par šokolādi un sieru. Par sieru visvairāk.

Citādi - brālītis šodien apvēlās no vēdera uz muguras.

Vakar uztaisīju vistu ar rīsiem un melnajām plūmēm. Plūmes neēdu, bet Miķelis tāpat niķojas. Tātad nevar arī šādi. Toties tikko sapratu, ka viņš tikpat kā nemaz vairs neatvemšķās - tātad bezpiena diēta strādā.

Nabags arī ir dabūjis ģimenes vīrusu, acis pūžņo un sāpīgi šķauda. Ceru, ka pāries vieglā veidā.

Puķkāposti vistas zupā manam mazajam gurmānam arī, šķiet, nepatīk. Bet varbūt atsaucas svētdienas kūkas gabaliņš un nedaudz cream cheese. Vāja esmu, vāja; mazliet mani pierunāja, bet es jau pati piekritu.

Emsītis zilo aci sadziedējis, bet tagad slimo. T uzkāpa pat līdz 40°. Manas naktis sadalās starp mazo purkšķinātāju un lielo pigoru, ilgākais nogulētais nonstop miega strēķītis - pusotra stunda. Un kafija vairs tā negaršo, ja nevar pieliet klāt piena šļuku.

Skriešana arī nekāda nesanāk; neesmu jau spējīga, pasitu pati sev uz pleca, ka vēl spēju palasīt meitai priekšā grāmatu un izlavierēt starp brēcieniem pēc piena un saucieniem "Klēpī! Opā!", visi vēl dzīvi.

Brālis ar līgavu aizbrauca, un es paliku ar vēl sāpīgāku izjūtu par to, kā pietrūkst man un manam bērnam. Ģimenes, draugu, tā īstā "ciemata". Latvijā Emīlijai būtu omīšu armija un daudz pieaugušo, ar ko komunicēt; šeit esam mēs divi un dažas draudzenes.

Bet vispār karaliskā M&M vizīte bija lieliska. Emīlija iemīlējās Martā, es pilnīgi sajutu nelielu greizsirsības dzēlienu; mēs ar P tikām uz kino un pusdienās - agdies, cik forši ir paēst nesteidzīgi un beigās neatstāt abnormāli lielu dzeramnaudu par sataisīto šmuci :D vienīgais mīnusiņš - ka Rainiera parks bija aizslēgts un atslēga bija nolauzta, sasodītais valdības shutdown. Nubetvispārjau tiem abiem paveicās, viņi paspēja apskatīt Lielo Kanjonu, Zionu, Braisu un Josemītu, tieši divas dienas pirms lielā kraha.

Un mums tagad ir visi līdz šim izdotie bikibuki! Tiesa, dažos ir pa kādam caurumiņam, bet tas jau nekas. Es domāju nākamgad, kad būsim Latvijā, iepirkt vēl vienu komplektu, ko turēt plauktā, līdz mazuļi izaugs.

Bet par mazuļiem - puikiņš vakar tā spārdījās, ka vīrs satrūkās: "Ja jau es viņu tā jūtu, varbūt esam par tuvu saspiedušies?" viņš jautāja un aizlīda otrā gultas pusē. Emsītis arī reizēm man pamet jautājošu skatu, kad turu viņu klēpī un brālītis atgādina par īpašumtiesībām. Vēl trīs mēneši. Trīs gari mēneši.

Pārgurums tāds, ka kājas knapi varu pavilkt. No kā, nez? Tāda sajūta, ka nebūtu normāli izgulējusies jau kādus divus gadus... oh, wait a minute! Neesmu jau arī. Sapņoju par ilgu, ilgu gulēšanu no rītiem, bet mans mazais kaklakungs uzskata, ka 7 ir visnotaļ pieklājīgs laiks.

Ak, un būs puika. Puikiņš. Viss labā kārtībā, grūtniecība ir tik garlaicīgi zemriska, ka usg centrs mani nemaz negribēja redzēt, bērniņa mantas apskatījām ob/gyn ofisā. Tad jau viss labi, grēks žēloties, bet gribās, ziniet. Un vienīgais, ko es mazliet nožēloju šīs gr. sakarā ir tas, ka nedzēru vairāk vīna tad, kad vēl varēju :D

Slima un nelaimīga, bet bērniņš vēderā spārdās, vismaz kāds prieks. Pagaidām viegli-viegli, it kā tur būtu iemitinājies mazs vāverēns.

Es vēmu izlietnē, kamēr Emsītis smējās un raustīja mani aiz jaciņas.

Piespiedos paorientēties šodien, nepilnas stundas laikā ~7km, bet tagad nogurums kā pēc 70. Biju aizmirsusi, cik pirmais trimestris ir grūts.

Emīlija īd, ja es eju prom - bet tikai tad, ja es neesmu viņai pateikusi atā un iedevusi bučiņu. Tad viņa loka savu plaukstiņu un jau ar pakausi sauc Ba-bai!