hipopotama pieraksti

Miķ: Es gibu kartiņu!
Em: Tu nepateici lūdzu!
Miķ: Lūdzu!
Em (bēdīgi-nopietni): Šodien nē.

- Kā skalosim Tev matus?
- Atsevišķi.

---

- Kuru dziesmu gribi pirms gulētiešanas: Kaķīts mans vai Aijā žūžū?
- Pirms Kaķīts, tad Žūžū.

Em: Ja kādam ir tik liels puncītis, lai apēstu vulkānu, viņa ķermenis sadegs un vairs nestrādās. Un tad viņa sirsniņa paliks vāja un viņš nomirs.
---
Em: Sadedzināt cilvēku nav pārāk jauki, labāk ielikt viņu kastītē.
---
Miķ: Es nomiru, hahahahahhaaa!
Em: Tu nevari teikt, ka nomiri, ja Tevi var pakutināt. Tikai tie, kas nomira, var tā teikt.

Kamēr P izbraucis uz sacensībām, es ar bērniem aizgājām uz Bridle Trails Park Party. 2km katrā virzienā, tur apēdām katrs pa pankūkai, sīkie papaijāja alpakas, Em pabaroja tās ar burkāniem, Miķ apēda dažus alpakām domātos burkānos, abi izjāja ar ponijiem, apzīmēja sejas, tad devāmies atpakaļ. Laimīgā kārtā atpakaļceļā satikām Em bd biedru ar ģimeni, tad nu tas pusceļš, ko gājām kopā cauri mežam, pagāja baigi ātri. Kad atvadījāmies no viņiem, tad gan atkal gāja lēni un Miķ ik pa brīdim žēlojās, ka "gūti, mamma, gūti", bet visu nogāja paši. Tagad jācer, ka abi gulēs diendusu.

Kad izaugshot, Emiilija gribot kljuut par princesi-slauciitaaju* un maaciities graamatas, bet ne vienaa skolaa ar mani. Un tad kljuut par arhitekti.

Mikjelis savukaart gribot kljuut par kostiimu darinaataaju. Vai arii vienkaarshi taadu cilveeku, kuram ir daudz kostiimu - to iisti nevareeja saprast. Pie taa vinjsh nonaaca tad, kad mees ar Emsiiti vinju apbeedinaajaam, sakot, ka par dinozauru vinjsh nevarees kljuut.

*slauciitaaja - kas slauka griidu.

Mikjelim piesuucaas eerce, P aizveda uz ER noraut un paarbaudiit. Encefaliita sheit nav, toties ir Laima slimiiba un citas riebekliibas - % gan ir shausmiigi zemi, taa ka, cerams, viss buus kaartiibaa.

Nekad nebiju domaajusi, ka es nemaz nebuushu liidz, kad pirmoreiz kaadu no beerniem vediis uz ER. Bet Em jaaiet guleet, P veel jaaaizved igaunju draugu uz vinja maajaam, taa ka shis bija logjiski.
Tagad liekas, ka pa mani visur raapo eerces, lai gan es pati nemaz mezhaa nebiju.

Miķelim ir Šrēdingera mute, kas reizē ir pilna un tukša.

Vispār, šodien nebijis gadījums: abi bērni pieprasīja salātu papildporciju un apēda pat visas salātlapas (parasti tikai gurķi, tomāti, avokado un cukīni).

Skatos Alekša dzimšanas dienas bildes. Riktīgi smieklīgi, kā Miķelis sākumā stāv nostāk, tad pamazām neuzkrītoši tuvojas tortei, tuvojas, tuvojas, līdz nopūš Alekša sveces

Šodien abi prusaki paklāja savas leļļu segas uz zemes un paziņoja, ka vingrojot. Tagad es varēju redzēt, kā manas jogas pozas un insanity max izskatās ar 4- un 2-gadnieka acīm. Miķeļa downward facing dog es varu tikai apskaust, bet Emīlija visu dara ar apbrīnojamu eleganci.

Kā katru reizi pēc zobu tīrīšanas, higiēniste ļāva Emīlijai izvēlēties zobu birsti. Vilka ārā no kastītes rozā, lillā, spīdīgas, ar princesēm. Mašīnas, lidmašīnas, zaļas, zilas meta atpakaļ kastītē ar tādu kā atvainošanos balsī: "These are all girl toothbrushes that we have."
Man gribējās pajautāt, vai meiteņu un zēnu zobi ir tik atšķirīgi, ka zobu birstes dažādas. Droši vien uzreiz iemestos caurumi, ja ar puiku zobu birsti zobus tīrītu.

Miķ savukārt mēģināju apgriezt matus. Mašīnīte izsauca histēriju, tagad uz galvas tāds ~1/4 liels gandrīz izskūts plankums. Tad apkārt ausīm un aizmugurē apšņikāju ar šķērēm, kas arī sākumā riebās, bet pēc tam pieņēma. Tagad var nedaudz pozicionēties kā panks.

Toties mēs vakar bijām uz Gogol Bordello. Sen nebiju tādā pasākumā bijusi, man liekas, kopš Portishead, kad Em vēl bija vēderā. Ā, nē, meloju, liekas, ka Keivs bija jau pēc Em.
Ļoti labi, gribu vēl.

Šodien Miķelis atklāja āra peldēšanas sezonu. Pie Vašingtona ezera baudījām sauli un baidījām pīles, kad mazais prusaks aizrāvās un uz acīm iekrita ūdenī. Izrāvu ārā, šams paziņoja: "Nost!", novilka jaku un gribēja turpināt izklaidi tā, it kā nekas nebūtu bijis. Man tikmēr sala jau paskatoties vien uz viņa slapjajām biksēm. Nekas cits neatlika, kā doties mājās. Labi, ka somā bija - tiesa, māsas, tādad 2x par garu - tīras bikses.

Miķ audzinātāja palūdza, lai sagatavoju viņai sarakstu ar vārdiem latviešu valodā, lai viņa tos mācītu Miķ un labāk arī viņu saprastu.
LCD, lūdzu, neļauj viņai pamest mūsu b/d līdz mēs no turienes ejam prom :D

Em audzinātājas gan mainās kā zeķes, kopš Ms.Natālijas nav neviena tāda jēdzīga bijusi. Bet direktrise Em slavēja, ekselējot visās jomās un viņa nebrīnīšoties, ja skolā Em ievietošoties advancētajās grupās. Uz to laiku mēs gan plānojam būt LV, bet patīkami dzirdēt tik un tā.

Pirksts sapampis un neglīti sāp. Gaidu, kad nokritīs un problēmas pazudīs.

Programma "es jūs piespiedīšu mīlēt Raini pastaigas" strādā diezgan labi. Em ir spēcīga un diezgan viegli var nokātot savus 3-5km (šodien gan tikai 2.5, bet atpakaļceļš kalnā), Miķ šodien nogāja 1.5km, kas nav daudz (Em viņa vecumā varēja vairāk), bet viņš nav baigais staigātājs. Čukča nav staigātājs, čukča ir kāpējs - ieķeras ar rokām un uzlien pa gandrīz vertikālu sienu.

Em šodien apraudājās pie "Ābolu maisa", jo baidījās, ka vilks nodarīs pāri zaķītim. Nomierināju, izstāstīju, ka tā notiek, vilki ēd zaķus, bet šoreiz zaķim izdevās aizbēgt. Pēc tam viņa lēkšoja no viena koridora gala uz otru, mēģinot paskriet tik ātri kā zaķītis. Ceru, ka rīt gulēs ilgāk, šodien normāli notriecu abus.

Tagad kādu laiku ciemiņus negaidām. Kopš jūnija ir bijis diezgan pilns - P mamma, studenti-zemnieki (vetārsti), mana mamma, salty ar ģimeni, PCT staigātāji. Decembrī būs tētis. Vispār jau gribētos aizbraukt kaut kad uz Latviju, bet tūlīt sāksies mācības, tad atkal būs vienā skriešanā un nesanāks laika ilgoties.

Puisītis apaukstējies, diendusā pamodās un aizsmacis apraudājās.kā lai tādām izstāsta, kā kliegšana nāk tikai par sliktu?

Sucks, kad mazie prusaki slimo. Pag.ned. E, tagad Miķ. Galīgi karsts un nelaimīgs. Ārā arī ellīgs karstums (27), man sāp galva. Mācīties arī neļauj, visu laiku guļ virsū un cieš.

Toties māk parādīt ausis - tā rāda, ka man katru reizi bail, ka vismaz viena nespēs turēties pretī un nokritīs.

Pirmais, ko man Miķ audzinātāja bēdīgā balsī paziņoja, bija: "He didn't have any appetite today. He only ate one portion of tuna, and didn't ask for second portion of veggies or fruit! Is he ok? I offered him more, he said no."

Tā maniem bērniem izpaužas neēšana.

kāda šodien diena:
-visu dienu sāp galva
- Miķ no diendusas pamodās jau pēc stundas (divu vietā), kliedza non-stop pusstundu, tad ielādēju viņu mašīnā un devos braukāties; nomierinājās (40min brauciens), sāka iemigt, piebraucu mājās, nesīšu augšā, protams, pamodās ar kliedzienu
- ar tādu pašu činkstošu braucu pakaļ E uz dārziņu; tur, protams, Miķ apkakājās kā tāds trekns ērzelis; vljēēēe, poopy poopy everywhere. Tīrot pintiķi, viss nokrita uz zemes, uz ko E komentārs bija: tagad netīrs krēsls! Par atbildi es kaut ko nīgri noburkšķēju. Uz to es saņēmu uzmundrinošu: "You're doing good job, mommy!" Tagad ir skaidrs, ko amerikāņi domā ar "Good job!"
- devāmies uz parku, E uzrāpās pa trepēm, paslīdēja, nolikās, plakani uz zemes, mute pilna ar koka gabaliņiem, lūpa asinīs (cik, kāds pusotrs metrs?).

Ah well. Varēja jau aŗī būt sliktāk. Vismaz E nebija nekas tāds, ko saldētā suliņa nevarētu izdziedēt. Lepnais moments - kad jau gājām prom, pajautāju, vai viņa negrib uzrāpties vēlreiz, vienkārši, lai nebūtu tā, ka ejam prom ar nelāgu sajūtu. Uzrāpās, bet ļoti ātri norāpās, tomēr negribot. Tas vien, ka mēģināja vēlreiz, pat ja ne līdz galam, baigais lepnums. Man reizēm liekas, ka viņai nav pietiekami daudz neatlaidības. Ā, nu tad, kad jāprasa "because why", tad gan neatlaidības ir par daudz.

Un visam pa vidu frustrējos par to statistikas pasniedzēju. Reāls wtf. Ja es būtu uzreiz pēc videnes un pofig par visu, es saņemtu savu A (100%) un miers, bet tagad man tas besī. Pagaidām tikai tik daudz, ka sūdzos visiem pa labi un kreisi, bet vēl 6 nedēļas neizturēšu, droši vien jau aiziešu pie advisora, kā ieteica bioloģijas profesore.

Sapriecājos, cik labi puisītis pēdējā laikā guļ, un še Tev - diendusu pidriķis šodien izguļ man virsū, un tikai šūpuļkrēslā, galīgi pusšķībi. Skaidrs, sāpēs mugura.

Kā jūs telšojat ar saviem bērniem? Miķ aizmiga tīri ok, bet viņam reāli nepatika guļammaiss, jo gultā pieradis grozīties, kā patīk; šeit sanāk apgriezties no vēdera uz muguras guļammaisā, tad nu reāli katra miega cikla beigās viņš ieīdējās: sākumā es viņu pagriezu, pēc tam jau pats bija iemācījies apgriezties, bet vēl arvien ar ieīdēšanos. Siltākā laikā būtu bijis vieglāk, tad tā sasegšanās nav tik svarīga, bet šeit naktī bija ap 0, tātad teltī (kas mums nav pati labākā) - ap kādiem 7c?

visu nakti negulēja. 2x devām tailenolu, pirmo reizi zobu dēļ. Vispār neviens no bērniem īsti nebija pretsāpju zāles dabūjis, mēs esam galīgi izlutināti nūbi visā, kas attiecas uz zāļošanu. Mveh.