![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Meitas 3 gadu jubīli atzīmējām ar 4 stundu (reāli - 3.5) rogainingu. Diezgan lēni un lielākoties dzīvojāmies kartes urbānajā daļā, bet vietām stūmu ratus pa tādām taciņām, ka reāli rati balstījās tikai uz viena riteņa un pārējo nesu. Miķ gandrīz visu laiku nošņāca (nu ja, nu ja, kas naktī neguļ, guļ pa dienu. Diemžēl uz citiem tas neattiecas).
Dabūjām "2.vietu" miksētajā kategorijā (jo 4h mix kategorijā bija divas komandas :D). Mūs mēģināja piespiest balvā izvēlēties milzīgu šokolādes zaķi, bet nu, piedodiet, šeit mans vārds bija stiprākais un mājās atbraucām ar pudeli vīna (E tik un tā ir iemācīta visiem teikt, ka dienā drīkst ēst tikai vienu konfekti (izņ.dzimšanas dienu), Miķ nepanes pienu; kur mēs to zaķi liktu? Ar vīnu gan jau es izrēķināšos... cik nu viņš tur pēc šī vakara paliks).
Izskatās, ka Miķ beigsies zīdīšanas prieki. Atkal pamēģināju go's pienu, Miķ nav priecīgs. Visu nakti pirda kā tāds zirņus saēdies vācietis; uz rīta pusi uzlika galvu man uz vēdera un aizmiga, kamēr es mēģināju nekustēties, lai šo dusošo eņģeli atkal nepārvērstu mazā velnēnā. Pa dienu tikpat kā neēda, vakarā P mani no dušas izsauca palīgos - izlietnē stāv mazs puisītis, kakas līdz ausīm, P arī viss kakās, vopšem še Tev, daria, šokolādes deserts ar grāmatu klubu.
Var jau būt, ka sakritība, zobi nāk un tā, bet ko tur. Varbūt arī sāks labāk gulēt. No vienas puses, man pietiek, man tiešām pietiek. Es gribu to fucking šokolādi; bet, no otras puses, tā ir ļoti īpaša saikne. Un mūžīgā vecāku vainas sajūta - kā nu es tā, vai tad nevar saņemties un neēst piena produktus. Bet ir jau arī - vairāk kā gads, tas nemaz, nemaz nav maz.
Dabūjām "2.vietu" miksētajā kategorijā (jo 4h mix kategorijā bija divas komandas :D). Mūs mēģināja piespiest balvā izvēlēties milzīgu šokolādes zaķi, bet nu, piedodiet, šeit mans vārds bija stiprākais un mājās atbraucām ar pudeli vīna (E tik un tā ir iemācīta visiem teikt, ka dienā drīkst ēst tikai vienu konfekti (izņ.dzimšanas dienu), Miķ nepanes pienu; kur mēs to zaķi liktu? Ar vīnu gan jau es izrēķināšos... cik nu viņš tur pēc šī vakara paliks).
Izskatās, ka Miķ beigsies zīdīšanas prieki. Atkal pamēģināju go's pienu, Miķ nav priecīgs. Visu nakti pirda kā tāds zirņus saēdies vācietis; uz rīta pusi uzlika galvu man uz vēdera un aizmiga, kamēr es mēģināju nekustēties, lai šo dusošo eņģeli atkal nepārvērstu mazā velnēnā. Pa dienu tikpat kā neēda, vakarā P mani no dušas izsauca palīgos - izlietnē stāv mazs puisītis, kakas līdz ausīm, P arī viss kakās, vopšem še Tev, daria, šokolādes deserts ar grāmatu klubu.
Var jau būt, ka sakritība, zobi nāk un tā, bet ko tur. Varbūt arī sāks labāk gulēt. No vienas puses, man pietiek, man tiešām pietiek. Es gribu to fucking šokolādi; bet, no otras puses, tā ir ļoti īpaša saikne. Un mūžīgā vecāku vainas sajūta - kā nu es tā, vai tad nevar saņemties un neēst piena produktus. Bet ir jau arī - vairāk kā gads, tas nemaz, nemaz nav maz.
MM sāka atteikties pirmā jau kādu 10-11 mēn vecumā, es sākumā nesapratu un tad uz brīdi bija vilšanās, bet tagad jau pierasts. Man gan bonuss, ka viņa panes soju, tāpēc aizstāju ar maisījuma pudelīti (no kuras gan atkal būs jāatradinās kautkad, jo šobrīd izskatās kā rituāls pirms gulēšanas).
Kādi jums ir rati? Atceros ka kautkad pirms Miķ dzimšanas laikam pie kāda mana prātojumu ieraksta rakstīji ka domā tos caboose vai kā.
Šādām pastaigām mums ir Baby jogger fit, vienvietīgie, no E laika. E mazliet pagāja pati, bet lielākoties P nesa somā. Mums ir arī divvietīgie Bob skriešanai vai lielākām pastaigām, bet tie laiž ūdeni (, jo katrai vietai savs lietussargs, sanāk iekšsāni mitri). Nopirkām arī tos caboose, noderēja sākumam, bet tas vairāk mazām pastaigām/veikaliem/parkam, ja braucu ar mašīnu. Vopšem mums ir par daudz lietu; vajadzēja jau sākumā samierināties un ņemt Bob, neesam mēs tīro/gludo pastaigu cilvēki.