dardenneJaunākais | |
|
You are viewing the most recent 20 entries 12. Decembris 2023:
Rūtas Judzes stāsts ir briesmīgs. Un visbriesmīgākais tajā ir atkarība no vīrieša labvēlības, kas sievieti padara burtiski bezpalīdzīgu, paralizē jebkuru viņas kustību. Iespēja eksistēt neatkarīgi no vīrieša, kaut vai hipotētiska, jebkuros apstākļos un attiecību modelī, ir pilnīgs must have. 18. Novembris 2023:
Ir tik šausmīgi daudz ko darīt gan ar studiju darbiem, gan maniem darbiem un naudas darbiem, dedlaini ir pierāpojuši draudīgi tuvu, bet es joprojām katru dienu rītos lasu Selīnu, vismaz vienu nodaļu, savam priekam (ja tā to var nosaukt), taisnojoties, ka tikai tas man šobrīd palīdz saglabāt zināmu mieru un rezignāciju par apkārt notiekošo. 1. Aprīlis 2023: Personal Jesus Pēc Pazolīni Mateja evaņģēlija man prātā jauns vīrietis no manas rindas, kas visu seansu nosēdēja, šķiet, nepakustoties (es ik pa laikam šķielēju uz viņu), taisnu muguru, plaukstas stingri satvērušas krēsla koka rokturus, skatiens kā piekalts ekrānam - nu kā bērns, kuru vecāki (vai skolas, vai bērnunama pedagogi) pirmo reizi atveduši uz kino. Nē, vienā epizodē, - kad Jēzus vālēja pa ūdens virsu pie saviem zvejniekiem - viņš bikli smaidīja. Varbūt viņš arī bērnībā, Latgales babiņas Bībeles stāstu ietekmē, bija mēģinājis to praktizēt. 16. Jūlijs 2022:
Šovakar peldot jūrā ļoti skaidri sapratu, kāpēc man tik svarīga tieši jūra - ne ezers, ne upe, ne karjers kaut kāds. Tam nav nekā kopīga ar bērnības sentimentu vai pieradumu, kā līdz šim domāju. Peldēt, protams, var visur, bet ne par peldēšanu ir stāsts. Trauksmi man spēj noņemt tikai jūra. 11. Jūnijs 2022:
Kurpītes ļoti gribējās, skaistas, dārgas. Bet skaistas. Bet nu ļoti dārgas. Un ļoti skaistas - šauras, elegantas balerīnlaiviņas smailiem purngaliem, no mīkstas, viegli spīdīgas ādiņas, vieglas, ērtas. Uzmērot piekļāvās pēdām kā maigs cimdiņš, un sajūta uzreiz tāda "parīziska". Tik ļoti gribējās, ka nopirku, vakarā gāju pie draudzenes ciemos (3,5 km), jaunās kurpītes kājās. Soļojās viegli, raiti, gandrīz kā virs zemes lidinoties. Naktī taksi ilgi bija jāgaida, visi aizņemti, un cenas piektdienas naktī bija debesīs saskrējušas, atnācu mājās kājām (vēl 3, 5 km). Pēc dienas potīte sāka sāpēt, tad uzpampa, tad palika zilgana. Visādas nianses tagad izlaidīšu, nu trešā nedēļa apkārt, biju pie ārsta - pārslodze, pārpūle, iekaisums, locītavā sācis krāties šķidrums, USG, fizikālā terapija, smēres un tabletes, un atslodze - kas nozīmē, staigāt daudz nedrīkst. Jo kurpītēm, izrādās, ļoti plāna zolīte, un pēdai trieciens par lielu, un locītava negatava bijusi tādām pārmaiņām. Tā, lūk. Morāle stāstiņam vienkārša - būsim laimīgi, ka nevaram piepildīt savas vēlmes, ar to mums daudz kas tiek aiztaupīts, ticiet man. 12. Jūlijs 2021:
Es te tā padomāju un sapratu, ka šī vasara ir pirmā pēc, nezinu cik, bet ilgiem gadiem, kad nevis rukāju, galvu nepacēlusi, un ķeru dedlainus, bet pavisam nesteidzīgi gurķojos - jau otro mēnesi, vai zin! Kaut kur aizbraucu, eju gar jūru, gandrīz katru dienu peldos, šo to palasu, šo to pārlasu un izlases kārtībā pa reizei pieslēdzos darba lietām, kurās vēl spalgi neskan stresa nots. Pat kafiju, kafiju es vairs steigā nepārleju, bet maļu Straumes dzirnaviņās un uzvāru mokas kanniņā. Un mani pat nesatrauc, ka šis, protams, nevilksies mūžīgi. 21. Decembris 202022. Septembris 20206. Augusts 202029. Aprīlis 2020: This is Not a Love Song Visu laiku mēs domājām, ka pasaules gals atnāks kaut kā pēkšņi un vareni - kā milzu devītais vilnis, vai komētu sadursmes varens trieciens no Trīra filmas, vai vismaz kāda, jauši vai nejauši, toties liktenīgi nospiestas pogas izraisīts gigantisks sprādziens. Bet varbūt tas atnāks pavisam savādāk - lēni un lienoši, dienu pa dienai, stundu pa stundai, kamēr vienu dienu viss pēkšņi būs beidzies. Varbūt tas jau atnācis, mēs tikai vēl to neesam sapratuši. Un tie - man pietrūkst teātris, man pietrūkst ceļošana, man pietrūkst mans mīļais bulciņveikals - tas ir tik bērnišķīgi. Namiņš varbūt grūst, bet tu lien zem gultas un meklē savu rotaļu vilciņu vai rozā zeķīti ar sirsniņām. 18. Aprīlis 2020: Fraņa Fran Lebowitz Is Never Leaving New York One thing I’ve absolutely noticed about myself, and which should be true as you get older: it’s not that you want to die, but you are less attached to life. 17. Aprīlis 2020: Aprīlis Pēc visām vētrām, tortēm, puteņiem nūjošanas vakars L. kapos. Koku zarotnes kā siltā okerā izmērcētas pindzeles, zilsniedzīšu arhipelāgi, to zaļie slapjie laksti rieta saules spožajā gaismā izskatās kraukšķīgi, vēja nolauztie zari guļ uz celiņeim kā krastā izskaloti čūskulēni, nolaidīgu saimnieku nepieskatīto suņu rejas no tālas malas, kaut kāds putns nober treļļus tieši pār galvu, vēja mestie auksta gaisa malki tieši sejā, viegli nosaluši pirkstu gali, katrs elpas vilciens svaigā, mitrā gaisa – ir vērts, viss ir šī vērts, pilnīgi viss. 23. Marts 2020: Par lietām, kas nepāriet Bet ir tomēr lietas (un tas priecē), kuru esību nevar apdraudēt nekas, ne krīzes, ne dabas katastrofas un ne pandēmijas, piemēram, Baltijas jūras majestātiskais cēlums, zvaigžņotā debess virs mums un mana klasesbiedra ikdienas mīlas dzejolis FB. Tiešām, ik dienas viņš nopublicē vienu mīlas (un vienmēr tieši mīlas!) dzejoli, un neatceros, kad kaut kas viņu būtu traucējis to izdarīt. Šodien, piemēram, bija šāds (fragments): Laime jau neprasa daudz, Vien nepārstāt mīlēt, Kādu, Ar ko kopā ļauts zvaigznēs, Kā kafijas biezumos, Rītdienu zīlēt. Ar ko kopā ļauts smaidīt un smiet, Kā putni un vardes dzied. Ar ko kopā ļauts runāt un klusēt, Par lietām, kas iet, Bet nepāriet. (Bet tam jau nav nozīmes, piemēram ir ilustratīva nozīme.) Šorīt es uz to pēkšņi paskatījos, kā smejies, citām acīm. 21. Marts 2020: Par to pašu Jaunas pandēmijas blaknes - FB pēkšņi meklēju vienu ļoti senu (20+) amante italiano, lai uzzinātu, vai viņam viss labi. Atradu, izskatījās sveiks un vesels, katru dienu kaut ko aktīvi komentē par valdības un nācijas izvēlēm. Bet nu ja šitā būs jāiet cauri visām sen aizmirstajām valstīm un nacionalitātēm... 19. Marts 2020: Par citu Man patīk atrasties Lielajos kapos brīdī, kad satumst, tajā plūstošajā zonā starp gaismu un tumsu. Austrumos debesis vispirms sadalās kārtās, - zilā, rozā, violetā, zilpelēkā; Rietumu pusē, uzreiz pēc saules pazušanas aiz horizonta, pa pamali izlīst kvēlojoša, oranža tērauda lava, līdz vakars nepielūdzami notušē visas krāsas un toņus, uzlikdams pilsētai savu tumsas vāku. Kapu puskrēslā aiz melno stumbru kolonādes palēnām iezīmējas laternu elipses, ar siltu spožu gaismu izgaismojas svešās dzīves aiz tuvējo namu logu kvadrātiem, bet tumsas un klusuma zonu pa perimetru apņem nebeidzama, plūstoša gaismas un dzīvības līnija, bez gala un sākuma – braucošu auto staru kūļi, riteņbraucēju tramīgās, drebelīgās diodes, operatīvā transporta zili mirgojošās bākugunis. Bet miers melnā kvadrātā iekšpusē ir mānīgs – te esam mēs, vēlīni vientuļi klejotāji, bezpavadas suņu staidzinātāji, aizdusas mocīti skrējēji nestilīgās treniņbiksēs ar nošļukušiem ceļgaliem un dibeniem, pastaigās ar zīdaiņu ratiņiem izdzīti jaunie tēvi ar izgaismotiem telefoniem saujās, soliņu vai-tu-mani-johaidī- cieni dzērāji, no vecāku dzīvokļiem uzpīpēt izmukušas pusaudzes ar tuc-tus pleilistēm austiņās. Un ja vēl uz kāda random kapiņa ir atstāta liesmojoša svecīte, kopības sajūta ir pabeigta – te mēs visi kopā, - tie kas tumsā mierīgi guļ zem zemes, tie, kas bez miera klimst starp tumsu un gaismu, un tie, kas gaismā neapturami kustās uz priekšu un ieskauj mūs, pārējos, ciešā, nepārraujamā lokā. : Par to pašu, garāk Sākumā (nu jūs jau zināt, kā sākumā) likās, ka manā rutīnā daudz izmaiņu nebūs, es jau tāpat pēdējo gadu pārsvarā strādāju mājās, nekur daudz neizeju, ēdu mājās, sociālo kontaktu maz. Vakar sapratu, ka nēēēē, māsiņ, tomēr ir atšķirība starp "neiet ārā no mājas" un "nedrīkstēt/nevarēt iet arā mājas". Tā apziņa, ka tu to pašizolāciju nevari tā pēc savas vēlēšanās pārtraukt, un iet uz kino, vai kaut vai viena sēdēt kāda kafē un ēst Cēzara salātus, - tā sajūta tomēr rada zināmu nomāktību. Nu un vakarvakarā vēl extra labilitātes devu piemeta tas kārtējais FB "izaicinājums" krāmēt iekšā jaunības un bērnības bildes - vienu brīdi man bija tāpat kā tai Parīzes (vai Ņujorkas?) dzejniecei, kas esot lasījusi telefona grāmatu un raudājusi: "Those names, all those names!..." Tieši tā - šīs sejas! Šīs sejas - tie naivie, cerīgie, glupie un skaistie bezgrumbu ģīmīši! Lai gan ko tur raudāt, raudāšanai ir šodienas perspektīva, tolaik taču bija viss ok, čotka, Lielās Cerības, ja ne šodien, tad rīt un tā tālāk. Un droši vien jau šīs emo turbulences nāk komplektā ar totālo neziņu, kad un kā šis beigsies. Tie labticīgie cilvēki, kas pat tā kā priecājas par negaidīti iegūto "laiku sev", saplānojuši, ko nu izdarīs, kā pārstartēs dzīvi - bet domu, ka viņi vai viņu tuvinieki var saslimt, viņi, šķiet, nepieļauj - vīruss ir kaut kur ārpus viņu novītās harmonijas mēneša ligzdiņas. Es diemžēl pieļauju. Lai gan kopumā man ir sajūta, ka mūsu valdība saprot, ko un kāpēc dara, kaut kādi scenāriji un algoritmi ir attīstīti, un varam tikai pateikties [insert kam], ka šobrīd pie ruļļiem nav kāds histēriķis vai plānprātiņš, vai pofigistisks sociopāts [insert iedomāto]. Šajā sakarā atcerējos savu Somijas zviedru draugu, kuram nepalaimējās saslimt ar vēzi, bet kurš uz maniem šausmasšausmas-ārprātsārprāts-kasnu tagadbūs ar pilnu pārliecību pavēstīja ka "Somijā ir viena no labākajām veselības aprūpes sistēmām pasaulē un uztraukumam nav pamata". (Kaut kā tā arī bija, process nebija ne viegls, ne bez blaknēm, bet viņu izārstēja un nu jau 8 gadus ir fine). Bet ne par to, es par to viņa nesatricināmo paļāvību uz valsts pārvaldi, sistēmu un institūcijām, kas man tolaik šķita no fantastikas sērijas. Fantastiskāk bija tikai toreiz, kad es pabrīnījos, ka Helsinkos uz ielas nav neviena klaiņojoša dzīvnieka, un viņš tikpat izbrīnīts bolījās uz mani: "Nu jā - jo tas taču nav atļauts!" Šī skandināviski nesatricināmā ticība - tas nav atļauts, tātad cilvēki tā nedara, - es arī tādu gribu, dodiet to man! 12. Marts 2020:
Šis ir interesanti, - man pašizolēties ir gribējies visu savu apzinīgo mūžu, nu tur izņemot varbūt tīņa auru gadus (kad gribējās barā) vai aktīvo vaislas laiku (kad gribējās būt ar pārenieku), - bet nekad visādu sadzīvisku apstākļu dēļ tas īsti nav izdevies, - līdz šim nu jau gandrīz veselam gadam, kas man šķiet bezmaz laimīgākais un harmoniskākais manas dzīves laiks. Tāpēc lasot līdzpilsoņu šausmas un paniku par palikšanu mājās mēneša garumā pašam ar sevi, man, godīgi sakot, viena uzacs nu tā ka ļoti uz augšu patiesā izbrīnā. Man manā rutīnā nebūs jāmaina gandrīz nekas - protams, ja es vai kāds no tuviniekiem nesaslimsim. 8. Marts 2020:
Es dilemmā - ceturdien plānots lidojums uz Minheni, ar airbaltiku. Atcelt braucienu būtu kas - a) panikošana 2)piesardzība c) veselais saprāts d) vēl kas?... Minhenē jau viss diezgan čotka, ja varētu tur teleportēties bez lidostas un airbaltika, kam Minhene tagad, IESPĒJAMS, būs mājupceļa tranzīts no slēgtās Itālijas. 23. Februāris 2020: Korona Kopš novembra, kad biju Dienvidkorejā vienā profesionālā programmā, mums - 10 programmas dalībniekiem no dažādām Eiropas valstīm (ar divarpus izņēmumiem izteiktiem ekstravertiem, tostarp vienam hiperkomunikablam italiano no Z-Itālijas) un trim brīnišķīgām Dienvidkorejas houstesēm no Seulas ir kopīga vacap grupa, kurā arī pēc programmas beigām visu laiku regulāri notika apmaiņa ar Seulas bildēm, Ziemassvētku apsveikumiem un fotogrāfijām no lokālajiem Ziemassvētku tirdziņiem, Jaunāgada vēlējumiem, suminājumi korejietēm ar "Parazīta" oskariem uttt., utt., utjpr. Nu jau labu laiku grupiņā ir klusums (nāves klusums, ohhh, no) - un visi zina, ka visi zina, ka D-Koreja šobrīd ir otrā "koronosvīrusīgākā" valsts pēc Ķīnas, un ka vīruss tikko sasniedzis Itālijas ziemeļus. Jo laikam apjautāties vacapgrupiņā "Hi, guys, i hope you don't have coronavirus..." būtu ...nebūtu laba doma. 24. Janvāris 2020: 3 piezīmes par Piļsātu pi upes 1) Tie, kas piesauc par Kusturicu - jūs Kusturicu esat redzējuši? Agrīno, autentisko, kusturic-kusturicīgāko - "Čigānu laiks" un "Arziona's dreams"? 2) Vēlreiz pārliecinājos, cik ļoti mani besī Bērziņš. Bērziņš ar savu inscenējumu bāžas iekšā režijā, bet operatoram tur nav jābūt - vismaz redzamam. 3) Citādi jau viss labi, kā rakstīja kritiķis Madris, režisora Kairiša progress ir acīmredzams, vēl gadiņi desmit, un visi Ļoti Daudznozīmīgie Simboliski Kadri izskatīses kā kino, nevis instalācija. |