juura lidz celjiem?
Mans kuģis turpina grimt. Kauns atzīties par savām kārtējām sakāvēm. Es nesaprotu.. nudien. Ko darīt? .. vien redzēt stūrīti no Tavas gaismiņas. Esmu apjukusi.. nudien. Tā vien šķiet, ka man nav lemts šeit jel ko saprast (nerunāju par vienkāršo prāta sistēmu ). Patiesās, dziļās vērtīgās sajūtas, tai skaitā, samierināšanās, mīlestība, vienotība, miers, gaisma, ir vienozīmīgi norādījušas uz savu kvalitāti un nozīmību, tachu nedodas man rokās. Kā tārps es akli lokos zemes dzīlēs, pazaudējusi jebkādu orientāciju. Ir smagi, jo zinu, ko vēlos, bet nezinu kā nomazgāt esošos sārņus, kā pārvarēt visus sķēršlus un sastapties ar Gaismu. Es ilgojos būt prom no šī smacīgā un butaforiskā pārpratuma. Dažkārt šķiet, ka manas ilgas pēc vienotības un miera, ir gandrīz šizofrēniskas, kaa apmātība, kas nevis dod telpu progresam, bet dara mani kā paralizētu, spējīgu tikai sērot par to, ka esmu tik tālu no mājām, ka esmu tik viena. Nekādas attīstības. Jūtu, ka esmu itkā iemesta šajā garīgo pārbaudījumu jūrā, un man paniski jācīnās pēc elpas, kamēr Dieva plāns ir lai es sajustu, ka patiesībā jūra ir līdz celjiem un vajag saprast tikai dažas vienkāršas lietas, lai nokļūtu Viņa patvērumā, lai taptu pieņemta. Bet kas notiek, ja izrādās, ka esmu par vāju gara spēkā, ka esmu pārlieku pieķērusies tam, ko var saredzēt ar aci, sarijos sāļo ūdeni un nerodu mirkli miera apcerei, lai dzimtu paļāvība uz Dievu un ticība Garīgam Spēkam (Vienotībai)? Kas notiek ar mani, ja neizkliedēju šīs zemiskās šaubas? Nav viegli runāt par to, kas netiek darīts smagāks ar vārdu enkuriem.