Friends

Noklausījos šādu sarunu jūrmalas kafejnīcā (krieviski):
Aptuveni piecgadigs puika: Tu domā, es esmu nenormāls?
Mamma (nopūšas): Es nezinu. Neviens to nezina… tu arī pats to nezini.

Viens no substack ierakstiem, kas nedaudz pamato domu, ka rādītāji par to, ka rādītāji nesniedz patiesu ainu nevienlīdzībā. Šoreiz šis ir par jauniešiem, bet problēmas ir līdzīgas – nespēja iegādāties savu mājokli par spīti tam, ka daudzas lietas – ekrāni, izklaides un transports – ir lētākas. Taču tās nav lietas, kas ir būtiskas ģimenes dzīvei.

Varbūt nodoklis bagātībai un lielās nevienlīdzības mazināšana un iespēja jauniešiem ar savu darbu nopirkt savu mājokli un sākt ģimenes dzīvi, spētu ievērojami uzlabot demogrāfiju. Ja tas pierādīti strādātu, vai rietumu politiķi aktīvi ieviestu šādus nodokļus bagātībai? Kā domājat jūs?

Pie mana komentāra kādā citā cibā viens seksuāli norūpējies anonīmiķis atstājis man jautājumu: "Atradi sev spāņu pisaku?" Šoreiz linku nelikšu, kā parasti to daru, jo šis vīrišķības un drosmes iemiesojums, pats slēpdamies aiz anonimitātes, mani uzrunā irl vārdā. (Un attiecīgajā cibā, kā skatos, doksētāji ir mīļi gaidīti ciemiņi.)

Par savu personisko dzīvi varbūt pastāstīšu citreiz un zem atslēgas. Taču šis izmisušais jautājums man atgādināja par vienu lietu, ko esmu jau labu laiku pamanījusi. Es pazīstu vairākas latvietes, kuras ir vai nu precējušās, vai nopietnās attiecībās ar spāņiem. Arī Spānijas latviešu FB grupās esmu šo pamanījusi - daudzas latvietes ir nopietnās, ilgstošās attiecībās ar spāņiem. Nu, tas jau nekas tāds īpašs mūsdienās. Bet - kur ir visi tie latviešu vīrieši, kuriem ir attiecības ar spānietēm? Nezinu, neesmu nevienu manījusi. Nevienu pašu! Nešaubos, ka speciāli meklējot gan jau var atrast kādu piemēru. Taču pagaidām, cik var spriest pēc maniem paviršajiem novērojumiem, tendence ir graujoša. Jāsecina, ka latvietei "atrast spāņu pisaku" ir elementāri. Bet latvietim "atrast spāņu piseni"? Nez, varētu būt neiespējamā misija.

Bet tagad beidzot par būtisko: vakar vēroju pilnu saules aptumsumu. Satriecoša pieredze!

Es: Klau, ja tu būtu pretgaisa aizsardzības iekārtas operators un konstatētu, ka ienaidnieks ir palaidis raķeti, kas nomērķēta uz stratēģiski svarīgo objektu, teiksim, elektrostaciju, tu vari palaist notriekšanas dronu un iznīcināt raķeti pusceļā, riskējot, ka atlūzas un lādiņš nokritīs uz dzīvojamiem namiem, vai arī neko nedarīt un cerēt, ka ienaidnieka raķete netrāpīs mērķī. Pirmajā gadījumā tu uzņemies atbildību par iespējamiem civiliedzīvotāju upuriem. Otrajā gadījumā visa atbildība ir likta uz ienaidnieku. Ko tu izvēlētos?

ChatGPT: Es izvēlētos mēģināt raķeti notriekt, bet ne tāpēc, ka civiliedzīvotāju risks kļūtu mazsvarīgs. Tieši otrādi — lēmums būtu balstīts uz abu risku salīdzinājumu.
Šajā situācijā ir interesanta morālā asimetrija: tu faktiski neizvēlies starp “es nogalinu” un “es nenogalinu”. Tu izvēlies starp diviem scenārijiem, kuros civiliedzīvotāji var ciest:
neiejaucoties, ir paredzams risks, ka raķete sasniegs elektrostaciju un, iespējams, radīs plašākas sekas — bojāgājušos, ugunsgrēku, infrastruktūras sabrukumu utt.;
iejaucoties, tu samazini šo risku, bet radi jaunu, lokalizētu risku — notriekšanas atlūzas vai kaujas galviņas krišanu uz apdzīvotu vietu.
Man šķiet svarīgs arī tavs teikums par atbildību. Es nepieņemtu principu “ja neko nedaru, tad tā nav mana atbildība”. Tā ir psiholoģiski saprotama pozīcija, bet morāli tā neiztur pārbaudi. Ja man ir reāla iespēja novērst paredzamu katastrofu, bezdarbība pati par sevi ir izvēle.
Tomēr operators nedrīkstētu domāt tikai: “Raķete jānotriec par katru cenu.” Viņam būtu jāvērtē, piemēram, cik ticama ir pārtveršana, kur nokritīs atlūzas, kāda ir kaujas galviņas detonācijas iespēja un cik liels ir paredzamais kaitējums abos scenārijos.
Un te rodas vēl interesantāka filozofiska problēma: vai cilvēkam ir lielāka morālā atbildība par kaitējumu, ko viņš aktīvi izraisa, nekā par kaitējumu, ko viņš varēja novērst, bet ne novērsa?
Manā skatījumā — ne vienmēr. Ja es ar ļoti lielu varbūtību varu novērst desmit cilvēku nāvi, bet pastāv neliela iespēja, ka manas darbības rezultātā varētu iet bojā viens cilvēks, man būtu morāli nopietns pamats rīkoties.
Bet šis piemērs kļūst patiešām sarežģīts, ja pārtveršanas varbūtība ir tikai 50 %, bet atlūzu risks civiliedzīvotājiem ir ļoti augsts. Tad vairs nav vienas intuitīvi pareizas atbildes.
Patiesībā tavā piemērā ir ļoti labs sižeta kodols morālai dilemmai: operators nospiež pogu un raķeti notriec — bet pēc tam uzzina, ka atlūzas nogalinājušas cilvēkus. Viņš visu mūžu var domāt: “Ja es nebūtu nospiedis pogu, viņi būtu dzīvi.” Lai gan objektīvi varbūt tieši viņa lēmums izglāba desmitiem vai simtiem citu cilvēku.
Un vēl skarbāks jautājums: vai viņam būtu vieglāk dzīvot ar sekām, ja viņš neko nebūtu darījis? Tas jau ir jautājums ne tikai par morāli, bet par vainas psiholoģiju.

Nav tā, ka es ļoti gribētu šo rakstīt, bet mans pienākums ir uzrakstīt, kāpēc es šobrīd pilnībā atbalstu Spānijas progresīvos un kāpēc to vajadzētu darīt ikvienam, kam rūp personīgā pārticība. Es pie tā nonācu kovida dēļ, bet tam nav sakara ar Spānijas ieviestajām absurdajām un aplami stingrajām mājsēdēm.

Kovida laiks parādīja, ka daudziem var būt stipri viedokļi, bet tie nav neko vērti, jo vēlāk nevienam par to nav jāatskaitās. Īsto novērtējumu saņem tie, kuri ir gatavi savu viedokli pamatot ar reālām vērtībām, piemēram, ieguldījumiem biržā.

Kovida sākumā Cibā bija Rindra, kura pajautāja, “Vai jūs jau esat sapirkušies akcijas par lēto cenu?” Es labi sapratu, ka vispārēja panika par kovida šausmām ir nepamatota, un akciju tirgus pilnīgi noteikti drīz atkopsies, tāpēc es pieņēmu šo ieteikumu un visus brīvos līdzekļus ieguldīju akciju tirgū (neskaudiet, man šo brīvo līdzekļu nebija daudz). Šie ieguldījumi bija neparasti veiksmīgi, un apmēram gada laikā man deva 100% peļņu, ar to pierādot, ka mans viedoklis bija pareizs.

Tomēr nevar zinātniski apgalvot, ka šī uzvara bija tieši tāpēc, ka man bija taisnība par kovidu. Tā varēja arī būt nejauša veiksme un tirgus varēja ātri atkopties citu iemeslu dēļ. Es sāku meklēt pierādījumus, kas apgāztu manus pieņēmumus. Tā es pamazām nonācu pie Gerija Stīvensona grāmatas, kurā viņš apraksta savu veiksmīgo pieredzi biržas treidera darbā, liekot derības uz to, ka procentu likmes pēc 2008. gada krīzes saglabāsies zemas. To nespēja paredzēt daudzi ekonomisti, jo bija šķietama pretruna – akciju tirgus atkopās un šajā laikā sasniedza nebijušus augstumus.

Es uzticos Gerijam, jo viņš savu viedokli pamatoja ar treidera darījumiem, un dažu gadu laikā nopelnīja savam darba devējam aptuveni 70 miljonus mārciņu un komisijās par savu darbu saņēma ap 5 miljonus mārciņu. Tas pierāda, ka tas nav vienkārši viedoklis, bet arī dziļāka izpratne par to, kas notiek ekonomikā.

Gerijs izskaidro, ka procentu likmes saglabājās zemas, jo ekonomika joprojām bija ļoti slikta: darba cilvēku ienākumi nepieauga, patēriņš bija zems un tas neveicināja izaugsmi. Savukārt bagāto cilvēku ienākumi turpināja pieaugt un viņiem bija daudz brīvo līdzekļu, kurus nespēja iztērēt. Attiecīgi šie līdzekļi tika ieguldīti vai nu nekustamajā īpašumā, vai uzņēmumu akcijās, kā arī zeltā, uzturot šo aktīvu cenas augstas.

Vienīgās šaubas par to, vai Gerija naratīvs atbilst realitātei, rodas no tā, ka dati neparāda, ka nevienlīdzība ir pieaugusi. Varbūt viņam nav taisnība, bet varētu būt arī tā, ka mēs esam zaudējuši fokusu uz to, kādi dati ir jāskata, lai saprastu šo fenomenu par ienākumu pieaugumu atšķirību starp bagātajiem un parastajiem cilvēkiem. Arī kovida laikā katru dienu tika publicēti dati par saslimušo un mirušo skaitu, taču tie nekad neparādīja būtisko – ka kovids ir risks senioriem un cilvēkiem ar citām slimībām.

Gerijs redz nākotni diezgan drūmu. Ja mēs neatrisināsim šo problēmu ar ienākumu pieaugumu atšķirību, darba cilvēkiem būs aizvien grūtāk iegādāties savu mājokli. Viņš iesaka radikālu risinājumu – nodokļus bagātībai, nevis darbam! Šīs nav komunisma idejas, un tām ir vēsturiska pieredze kapitālisma valstīs. Periodā pēc 2. pasaules kara ASV un Apvienotā Karaliste uzlika 90% nodokli bagātniekiem, un šajā periodā bija visātrākā izaugsme un darba cilvēki baudīja labākus apstākļus. Toreiz parasts strādnieks pastā vai benzīntankā varēja iegādāties savu māju, kamēr mūsdienās tas vairs nav iespējams, lai gan pēc IKP ekonomika ir ievērojami augusi.

Progresīvais nodoklis nav sociālisms vai komunisms. Tā ir nodokļu politika, kas novērš, ka sabiedrība sadalās trūcīgajos un mazā saujiņā bagātnieku. Šobrīd progresīvais nodoklis darba algām nav pietiekams, jo bagātnieki vairums ienākumu negūst no darba, bet kapitāla pieauguma. Tāpēc ir ļoti svarīgi sākt aplikt lielāku kapitālu ar nodokļiem, lai cik politiski grūti tas nebūtu.

Dažas mazās valstis, kā Norvēģija jau eksperimentē ar šādu politiku, bet tam nav pietiekamas ietekmes, jo bagātiem cilvēkiem ir viegli mainīt savas mītnes valsts rezidenci. Spānijai ar savu progresīvo politiku ir vislielākās iespējas to ieviest no lielajām valstīm, un pēc tam varētu sekot citas valstis. Tāpēc es pilnībā atbalstu Spānijas pašreizējo politiku, ne obligāti pašreizējo premjerministru, bet tas nav būtiski. Nekad nebūs tā, ka mums patiks pilnīgi visas valdības politikas, bet Spānija iet pareizajā virzienā. To pierāda arī tās labie izaugsmes dati, un tās rūpes par visiem iedzīvotājiem, it īpaši tiem, kas nav turīgi vai bagāti.

Visiem vajadzētu atbalstīt Spānijas izvēlēto kursu un beigt cepties par imigrantiem. Bagātie tikai uzkurina naidu pret imigrantiem, lai novērstu mūsu uzmanību no iespējamiem nodokļiem bagātībai. Viņi spēlējas ar cilvēku emocijām, lai gūtu personīgu labumu, un tas ir ļoti nožēlojami. Nepakļausimies viņu manipulācijām, un sāksim atbalstīt politikas, kas palīdz mums, parastiem darba cilvēkiem.

Atsauces:
https://garyseconomics.org/
https://sites.prh.com/thetradinggamebook
https://www.youtube.com/@garyseconomics

TV3.LV Kolumbijas karteļi nosūtījuši savus locekļus uz Ukrainu.

No reklāmas pieturā: “Trešai daļai cilvēku trombi veidojas bez acīmredzama iemesla.”

Latvijas radio intervija ar manu māsu (LR1 5.8.2026 19:05) https://latvijasradio.lsm.lv/public/index.php?file=https://muste.latvijasradio.lv/arh/_definst_/1/202608/20260805_1905_r1.m4a/playlist.m3u8

Man nekad nav paticis komerciālais sports, bet šādu skriešanu savam priekam es atbalstu no visas sirds. Domāju, ka šādi pasākumi nākotnē būs aizvien biežāki – cilvēki sanāk, dara kaut ko interesantu, skrien, brauc ar velosipēdiem, staigā pa dabas takām utt.

Ar vienu aci lasīt Skumjos tropus un ar otru pārlasīt Hiperionu ir kkāda absolūti dīvaina un saderīga pieredze

Jo īpaši šajā laikā

Norijis ābola pēdējo kumosu, ādams diezgan ilgi sēž klusējot. Kautkādā brīdī viņš mēģina aizžmiegt acis, izlikties ka nekā nav bijis, un visu aizmirst, taču ar aizmiegtām acīm kļūst tikai sliktāk. Tur kur agrāk vienmēr bija klusa un saudzējoša tumsa, tagad ir nepārtraukta bezgalīgu redzējumu atkārtošanās, kuri bija viņu pārņēmuši pirms pāris sekundēm. Jebšu minūtēm. Jeb dienām. Šķiet viņš ir zaudējis laika izjūtu. Viņš atver acis taču redzējumi nemitējas.

kains un ābels,plūdi, ehnatons būvē tuksnesī jaunu galvaspilsētu, krustā-sišana, bērnu krusta karagājens, franču zemniece dzird dieva balsi, francūžu enciklopēdija, punkts, strīpa, beidzot izgudro zobupastu, un tomēr kāpēc, kāpēc, kain, kā tev trūka, iznes miskasti, kādā nozīmē dzīve pagājusi, karš, krāsu televīzija, džinsi, mammu, es rīt tev uzzvanīšu, labi, smārtfons, tavs deguns, piespiests stiklam, un lūk tu jau esi otrā pusē, bet pēc tam tu vienkārši ej garām un smaidi, Jeb tu esi viņpus biezam stiklam un nedzirdi lietus lāses, tikai redzi tās, un vēl ceļa vidū apstājas vīrs ar portfeli un kliedz nekurienē, viņu apiet ar līkumu un klusums.

Ja ilgi vēro koku, tad ieraudzīsi, kā tas elpo. Ieraudzīsi kā pukst visuma sirds.

-bet vēl var tos, droši vien plītī sacept,- saka ieva. -sagriezt šķēlītēs, apliet ar mīklu un ielikt uz minūtēm kādām trīsdesmit, labi vajadzētu sanākt. tu nevarētu uz mani skatīties, kad es ar tevi runāju? (C) coffee_grain

atskaneeja kaiminja-urbeeja/pljaaveeja jautrie Dreļļi

Varbūt gnidrologs var pārpublicēt, bet šī bilde (https://x.com/KasparsMelkis/status/2084204901991604265) tiem, kas indiešus sauc par kūpinātajiem, radīs lielas dusmas.

Bet varbūt viņi vienkārši baidās no cilvēkiem ar citu ādas krāsu. Tāpēc būtu forši, ja arī Latvijā izlaidumi būtu šādi. Un cik saprotu, pamazām jau arī tādi kļūst. Lai veicas!

No instagrama reklāmas: “Roku darināti HISUI naži slīd cauri jebkam - gaļai, dārzeņiem, pat tomātiem. Griez gudrāk. Gatavo ātrāk. Pasūti zemāk.”