Reizēm man patiešām ļoti gribas ticēt, ka manām domām ir kaut kāds spēks.
Vai arī es īpaši pamanu tās lietas, par kurām iepriekš esmu iedomājies, un kuras pēc tā scenārija arī notiek.
Stulbi. Pārāk daudz tādu situāciju, kas liek naivi domāt, ka manām domām ir lielāks spēks, nekā citu cilvēku domām.
Lai nu kā, pēdējā laikā man pat domāt vairs negribas. Apnicis. Kāpēc viss nevarētu notikt pats no sevis. Tā dabīgi, brīvi? Kāpēc vienmēr viss ir iepriekš jāparedz?
Jāiemācās vairāk domāt optimistiskas domas. Citādi vispār nu jau ir tā, ka varētu ielīst tumšā kaktā un kādu gadiņu tur nosēdēt un apdomāties, vai arī galīgi sajukt prātā. Principā vienalga.
Pēdējās divas dienas ir vēlme kaut ko plēst un lauzt. Vai dauzīt, piemēram, pieri pret betona sienu. Un tad vēl es te nesen rakstīju, ka rudens manu garastāvokli neietekmē... vispār jau es tā joprojām domāju.