Reizēm šķiet, ka es neeju uz priekšu. Un pat nestāvu uz vietas. Bet eju atpakaļ.
Kaut kāds panīkuma periods iestājies dzīves attīstības jomā. Vot no tiem, kad itkā "apstājies un iepauzē". Es ceru, ka tieši tāds.
Zūd apņēmība darīt da jeb ko, kas to visu padara par nožēlojamu esību.

Varbūt vienkārši tāpēc, ka ir viskā pārāk daudz. Un galvā, zemapziņā radies haoss. Un tas nepāriet, kamēr atkal "daudz" kļūs par "maz", nu vai arī es vienkārši pie tā pieradīšu.
Es nesaprotu, kas pēdējā laikā notiek, bet man darbs ir tik ļoti aknās. Un tieši tajā brīdī darbi vairojas bezgalīgos tempos, un es tajos lēnām slīkstu. Un neatliek pat īsti laika daudzām vajadzīgi-patīkamākām lietām. Pat Cibu pēdējā laikā nelasu, bet "pārbraucu ar acīm". Ārprāc! :)

Nu, ok, beigsies visi kāzu pasākumi, paņēmšu "mieru" un aizdošos atpūtā. Ķert mieru.

Tā runā, ka Joga palīdzot.