Kad ik dienu (nu jau vairaak kaa gada garumaa) tu ik dienu pavadi kopaa ar cilveekiem, kuriem ir sievas/viiri un/vai beerni... saak rasties taada sajuuta, ka esmu riktiigi aizkaveejies attiistiibaa.. un veel citreiz rodas sajuuta, ka dziivot atlicis tik maz, bet es veel neesmu izdariijis gandriiz neko no taa, ko man gribeetos shaj dziivee paveikt.

Taa jau ir.. ir lietas, kuras tu speej ietekmeet. Ir meerkji, kuru sasniegshanas aatrums ir tieshi atkariigs no tevis pasha.
Tachu ir lietas, kuras vienkaarshi naak.. pashas.. un kuras var arii nekad neatnaakt. Protams, ka var jau izlikties.. bet kaada tam jeega?