Nu tā, man likās diezgan nejēdzīgi. Galvenais varonis - nojūdzies matemātiķis, kurš drudžaini mēģina kaut ko atklāt; bez sapratnes, ko viņš vispār pēta un kam viņam tas viss vajadzīgs.

Filmas izpildījums ir diezgan apšaubāms. Speciālo, sirreālo atmosfēru mēģina radīt ar košām, melnbaltām krāsām un raustīgu kameru. Ik pa laikam tiek rādīti galvenā varoņa slimās apziņas radītie murgi - līdzīgs stiliņš kā Requiem for a dream. Kā jau lielajā vairumā filmu, satriecoša ir filmas veidotāju izpratne par datoru lietām - mūsu varonis pats lodē sava skaitļotāja platītes, visa sistēma kopumā izskatās kā no sešdesmitajiem, bet toties printeris viņam ir adatu - un drukā nevis kaut kādā nestilīgā 8x16 fontā, bet skaistā, labā Times fontā. Kaut kā neiet kopā ar visu pārējo antīko iekārtu.

Par laimi, nenokļūstam tik tālu, ka pie katra taustiņa atskan pīkstiens, bet pie Enter nospiešanas - ātra pīkstienu kombinācija, tomēr tālu nav. Datora uzkāršanās - tā izpaužas kā nopietna ekrānsaudzētāja demonstrācija uz ekrāna. Bez tam, datoram uzkaroties, tas pilnīgi maģiski sāk pats kaut ko ļoti komplicētu rēķināt uz savu roku, un iegūto rezultātu arī izvada. Jāatzīmē, ka datora uzkāršanās būtībā ir procesora ieiešana kādā īsākā vai garākā ciklā, kurš programmas kļūdas dēļ ir mūžīgs un kuru lietotājam vairs nav iespējas normāliem līdzekļiem pārtraukt. Šādās situācijās 99% gadījumu bilde ekrānā vai nu sastingst, vai pazūd pavisam. Visai retos gadījumos, kad kļūdainā programma trāpa uz videoatmiņas, vai arī, kad daļa sistēmas vēl ir daļēji funkcionējoša, uz ekrāna var dabūt kaut kādu cūcību (piemēram, šādu ekrānu es dabūju, mēģinot dabūt strādājošu nVidia draiveri).

Vēl krietni retākos gadījumos šī bilde uz ekrāna arī mainās (piemēram, kad vēl strādāju Progmeistarā, kāds mans audzēknis uzrakstīja programmu, kas "vizualizē operatīvās atmiņas saturu". Kustinot peli, varēja mainīt apskatāmo rajonu un tiešām interesants efekts tika iegūts, nonākot pie A000:xxxx - pašai videoatmiņai. Līdzīgi, kā, kad videokameru pieslēdz televizoram un pavērš pret pašu televizoru. Vai paņem rokās spoguli un nostājas pretī otram spogulim). Nu lūk, drusku novirzījos, bet, nu, skaidrs, ka programmas uzkāršanās diezin vai izraisīs graujošus demoefektus.

Galvenais varonis dabūja vērtīgu čipu. Neko par to nezinot - ko tas vispār dara, ar kādu voltāžu un pa kuru kājiņu to baro, viņš ņem šo čipu un vienkārši uzsprauž virsū savam jau esošajam. Viss kā Lego.

Pi tur vispār ir nez kādā jēgā. Mūsu jukušā matemātiķa domas daudz rosās ap zelta griezumu un fī - 1.618.., bet no pī tur nav ne smakas, vai arī es neko neesmu sapratis.