OK,
A variantam
pluss pa lielam tikai tāds, ka jau pirms vēlēšanām būs zināms, cik cilvēku šajās vēlēšanās teorētiski varētu piedalīties, un katram atsevišķajam vēlētājam ir zināms, ka viņa balsij ir nozīme,
mīnuss - to cilvēku, kas nav pieteikušies eksāmenam, intereses netiek ņemtas vērā praktiski necik. Paskaties tabulās, konstatē, ka, teiksim, cilvēki ar invaliditāti praktiski nav likuši eksāmenu, jo viņiem tas ir pārāk grūti? Yeah, forši, nav jātērē budžets cilvēkiem ar invaliditāti :) Nav likuši eksāmenu pensjonāri? NU I ĻOTI LABI, nav jātērē sirdsapziņa, viņiem kaut ko solot, plus medicīna, kas paredzēta tikai tiem, kas var balsot, ir pilnīgi cita medicīna (sk. augstāk "masīva nereprezentācija") => bet bez šīs statistikas iztikt nevar, jo kā tad tu citādi zināsi, kuriem vēl šo testu palīdzēt nolikt? + augstāk redzamais komentārs par eksāmena sarežģītību

B:
pluss tas pats kas augstāk, plus teorētiski balsot ies tie cilvēki, kas teorētiski var domāt sistemātiski un sistēmiski
mīnuss: politizēta izglītības sistēma (negatīvo scenāriju vienkārši dahuja), vēl izteiktāks "kompetento" cilvēku elitārisms, drausmīgi daudz tiek reprezentēti cilvēki, kuriem ir laiks, nauda, izdevīgs teritoriālais novietojums etc, lai dabūtu to phd, vēl mazāka nepieciešamība skaidrot politiskus lēmumus, vēl mazāka nepieciešamība ieklausīties tajos cilvēkos, kas jau tagad ir pārāk maz reprezentēti, un kuriem varbūt balsošana ir bijis viens no retajiem veidiem, kā dabūt jelkādu rīcībspēju. t.i., uz vienu profesoru, kas var pateikt, "kā tagad būs" un tikt uzklausīts, uz vienu phd, kuru politiķi var nopirkt ar granta apsolījumu, būs trīs cilvēki, kuru balsij vienkārši ir maza nozīme un iespējas ietekmēt politiku - vēl mazākas. Augstākā izglītība mūsu valstī (un citās vēl vairāk) ir privilēģija, nevis pašsaprotamība.