"Nav ienācis prātā, ka viens no cēloņiem sliktām sekmēm ir vāja ētiskā audzināšna? Mūsdienu sīkie ir izlutināti līdz nelabumam. Vis tikai GRIB un GRIB un, ja nedabon, tad bez maz vai agresīvi kliedz uz vecākiem. Sarunājas tikai par to cik kuram maksāja viņa kārtējā nopirktā rotaļlieta vai šmotka. Mazi bērni runā par šmotkām.
Laukos ar to nav tik slikti un, manuprāt, tieši dēļ vecmodīgās audzināšanas, kur liberasms ar savām bērnu tiesībām u.c. ''coddling'' sūdiem vēl nav aizgājis."

Esmu tādu interesantu (par spīti tam, ka pēc visiem parametriem, nosaukumu ieskaitot, stipri aritmētiski vidēju) videni beidzis, kurā mums ētika kā priekšmets bija obligāts vēl krietni pirms Satversmes preambullšita. Rezumējot, ko es tur iemācījos - sūds uz kociņa, tikvien, ka kociņš jāpērk atsevišķi. Nebūtu es bijis puberitātnieks, un skolotāja - ar visnotaļ smuku pēcpusi un tendenci valkāt pieguļošas bikses, šo priekšmetu būtu apmeklējis krietni retāk. Tāda Jums, cienītais, tā ētika. Tāpat skolā "krutākais" bija tas, kurš vai nu pats varēja sadot citiem pa purnu, vai bija gana bagātā ģimenē dzimis, lai varētu caur stiprākiem čomiem uzsaukt kādam sadošanu pa purnu. Un ne liberastu, ne konservu standarti nevienu īpaši nekratīja. Un ja smukās ētikas skolotājas vietā iekrautu kādu, kas stāstītu par mītisku pie pāris dēļiem pienaglotu čali, kura pēc mums jāuzvedas Riktīgi Labi, citādāk pēc eventuālās nosprāgšanas (bet ne obligāti pirms tam, ko mēs varam tā kā miesiski pieredzēt) mums būtu Riktīgi Slikti - kaut kā neticu, ņemot vērā vietējo kontingentu, un cilvēka dabu in general, ka rezultāts būtu bijis kaut par mata tiesu labāks. Zin kā, skolas direktoru ta visi ir redzējuši. Cik ir redzējuši da jebkuras religijas dievu?
Attiecīgi, sekmēm ar ētisko audzināšanu, ciktāl tas atteicas uz skolas centieniem, nebija nekāda sakara. Tie, kuriem bija svarīgas sekmes (dažādu iemeslu dēļ), bija no skolas saņēmuši tieši tādu pašu ētisko audzināšanu, kā tie, kuriem bija pilnīgi pajāt par sekmēm (dažādu, gan jau citādāku iemeslu dēļ). Un rezultāti bija neatkarīgi no šīs audzināšanas. Cerams, ka mana, khm, personīgā pieredze netiks atmesta kā absolūti nenozīmīga?

"Es protams nezinu cik kvalitatīvi šie ētikas priekšmeti būs (visdrīzāk atkarīgs no pedagoga), bet pati iniciatīva ir apsveicama. Viens no iemesliem kāpēc sīkie uzdirš mācībām ir pilnīgais nihilisms attiecībā uz pienākumu un vecāku nevaļība vai/un pasivitāte audzināšanas jautājumos. Tā kā bērns līdz 18 gadiem pusi savas nomoda dzīves pavada skolā, tad kāpēc pie reizes nepamācīt arī kā uzvesties ne-lamzaciski?"

Izcēlums mans. Problēma, manuprāt, tajā vietā - attiecīgi, risinājums arī turpat. Ja vecākiem savs sīcis mājās ir galvenais, kura vēlmēm dancot apkārt, un par audzināšanu kā tādu aizmirst - nav bišku tā kā par naivu cerēt, ka skola šito saremotēs? Vai skolas uzdevums būtu labot vecāku pieļautās visatļautības sekas? Tiešām puse priekšmetu būtu jāatmet, lai pārliecinātu mazo, īpašo zvaigznīti, ka to otru pusi tomēr vajag iemācīties? Ir tomēr tas teiciens, ka var zirgu pievest pie ūdens, bet nevar piespiest šamo dzert... Tobiš, vai vecāku nejēgšana iemācīt savu dzemdinājumu, kā dzīvē jāuzvedas, ir pietiekams pamats veidot jaunus likumus (kas balstīti uz valsts pamatlikumam visai bezjēgā piesaistītiem papildinājumiem, kuri nafig nebūtu vajadzīgi, būtībā)?