Nu bet prikols jau ir tur, ka
ja mēs pieņemam, ka ir good religion/bad religion, un ka cilvēks, kurš ir *apzinēti izvēlējies* good religion, tad reliģijas praktizēšana principā ir laba lieta (ar "apzinātu izvēlēšanos" domājot to, ka viņš apzināti praktizē reliģiju tā, lai veicinātu savu/citu garīgo izaugsmi un labklājību pasaulē, vai kaut ko citur riktīgi labu, nevis piesedzas ar tipa "good religion", lai turpinātu būt mērens kretīns, kas bonusā vēl iedomājas, ka viņa reliģija automātiski padara viņu par labu cilvēku),
tad cilvēks, kurš ir spējīgs uz tik advancētu domāšanu, droši vien būtu "labs cilvēks" arī tad, ja praktizētu ateismu vai agnosticismu, vai maģiju.

Kas teorētiski rada jautājumu, ar ko "bad religion" ir briesmīgāka par "bad science", piemēram. Man šķiet, ka viens no argumentiem (ja neņem vērā trū ateistu/racionālistu argumentus, kurus mums te citi izklāsta) ir tas, ka zinātne tomēr tiek pieskatīta daudz, daudz stingrāk nekā reliģija. Nu tb ja kāds zinātnieks izdomātu praktiskās psiholoģijas projektiņu "eu, a davai uztaisīsim eksperimentu ar nelielu cilvēku grupu, kas gadu desmitiem ilgi dzīvos izolēti no pārējās civilizācijas, vairosies tikai savā starpā vai dzemdēs tikai vienas personas bērnus, iekļausim šajā eksperimentā arī bērnus un jaundzimušos, paskatīsimies, kas notiks", tad šis projekts tiktu apgriezts saknē. Ja šādu pašu prodžektiņu uztaisa reliģija, tas sabiedrība novaikstās par stulbajiem sektantiem, bet iejaucas tikai tad, kad parādās nepārprotami pierādījumi, ka cilvēkiem tiek nodarīts reāls kaitējums. Nu un ja zinātnē tiek noskaidrots, ka "šitais nestrādā", tad hipotēze tiek atmesta, reliģijā nekas tāds nenotiek.