Kjūt pētījums, bet

Man šķiet, ka tur tā sakne varētu būt faktiski tajā, kas ir kkādā mērā problēma, audzinot bērnus nereliģiski.
Nu tb bērnam, kas ir audzināts reliģijas doktrīnā (pofig, kādā), jau no bērnības tiek ieaudzināts stingrs morālais kodekss, "šitais ir labi, šitais ir slikti, tieši tik daudz", kas iedod bērnam morālo kompasu vērtēt gan savu, gan citu rīcību.
Kamēr bērns, kas ir audzināts nereliģiskā ģimenē (pēc personiskiem novērojumiem, kh), nedabū "stingru morāles kodu", viņš dabū grūti definējamus un fleksiblus rūļus, kas ir šausmīgi atkarīgi no vides un situācijas. Nu, teiksim, nevis "lamāties ir slikti", bet "šajā vidē lamāties drīkst, tajā ne". Vai nevis "dod baznīcai desmito tiesu", bet "dod māsai/brālim pusi, izņemot gadījumus, ja tev ir divas māsas/brāļi, kad tev jādod trešdaļu, ja ir vairāk, tad labāk vienkārši paķer un bēdz". Nevis "sist ir slikti", bet "ir nenormāli, nenormāli slikti sist, un mēs to reizēm darām aiz dusmām un bezspēcības, kā mēs varētu tikt pāri dusmām un bezspēcībai?". Nu un attiecīgi tad viņi *nezina*, cik uzlīmīšu atstāt un vai bērns, kas pagrūž citu, ir bijis nejauks vai vienkārši, teiksim, "nezināja, ka nedrīkst" un šajā nedrošajā pasaulē, kurā nav līdz galam definēti noteikumi, izvēlas tās interpretācijas, kas viņiem šķiet maigākas/labākas.

Un jā, reāli aplauzīsies, kad paaugsies un kristieši viņus zamočīs :D