par vienlīdzību n shit
Radot jaunas lietas - tehnoloģijas, metodes, materiālus, preparātus etc. tie vispirms kļūst pieejami šauram lokam un tikai pēc tam vispārībai. Tas rada nevienlīdzību, kura kaut kādā līmenī droši vien ir grūti izbēgama. Jautājumi:

1) Kā minimizēt un
2) vai varētu būt gadījumi, kad nevienlīdzības izslēgšanas dēļ mēs kaut kādus virzienus neattīstam, atsakāmies.

Attiecībā uz (2) es domāju, ka nē. Jāatsakās ir nevis no jaunās iespējas, bet jāatsakās no nepareizas resursu koncentrēšanas. Kas ir nepareiza resursu koncentrēšana? Tas ir tad, ja resursi atrodas nevis tieši radošo cilvēku/ pētnieku/ izstrādātāju rīcībā, bet pasūtītāju rīcībā. Pasūtītāji- liekais posms. Optimāli: tiešie pasūtītāji ir paši darītāji (galu galā viņi ir iekšā tēmā un vislabāk zina, ko kurā momentā tālāk jādara) un sekundārais pasūtītājs - visa sabeiedrība.

Tad lietas nosaka tikai

a) zinātnes iekšējā loģika - ko mēs varam izdarīt katrā dotajā momentā izejot no tā, ko zinām
b) vispārības vajadzības - ko jau nu saprātiem reāli vajag viņu brīvības pakāpju skaita palielināšanai (es nesaku ``laimīguma``, jo laimīgums pats par sevi ir problemātisks kritērijs dažādu iemeslu dēļ, piemērs : wireheadings, hedoniska bremzēšanās)

Augstāk minētais nenozīmē kaut ko komunismam līdzīgu, drīzāk tā tipa struktūras un darbības kādas realizē Elons Masks, lielās starptautiskās zinātniskās sadarbības kā ITER, CERN, DESERTEC, ESA, Human brain project etc.