nu tu zini, vot par tādām lietām arī varētu taisīt fokusgrupas, tipa, "ko tu labāk izvēlētos":
a) dzīvot neierobežotu laiku, bet NEKAD nezināt, vai tava blondīne nav septiņdesmitgadīgs žīdu vecis
b) dzīvot neierobežotu laiku plus paaugstināt savu IQ pietiekami, lai diezgan precīzi apzinātos to varbūtību, ar kādu tava blondīne ir septiņdesmitgadīgs žīdu vecis (jo būsim reāli, nahren pupainai blondīnei vēl augšupjāielādējas)
c) nomirt cieņpilnā nāvē

..es neteiktu, ka rezultāti būtu baigi viennozīmīgi iepriekšparedzami

ditto frāze "Bet ja man iedotu modeli un/ vai paņēmienu, vai precīzāk modelēšanas paņēmienu un rīku, kas ļautu man pašam savas vēlmes čekot un skatīties, kas visticamāk sanāks, tad es vismaz ņemtu tos datus vērā. [..]
Faktiski jau tāda modelēšanas sistēma darbojas mums katram mūsu galvā, bet domāju neviens neiebilstu pret iespēju viņu uzlabot."
Par pirmo es ticu, par otro atkal nez, es varētu right off the bat noteikt vairākus iemeslus, kāpēc ne
1) spontanitāte ir off the table
2) emmm, tas būtu tāpat kā smēķētājam balsot par to, lai bildītes uz cigarešu paciņām būtu vēl izteiksmīgākas - generally pofig, bet nevajag jau nu tā pūlēties
3) lielākā daļa kruto izvēļu enīvej ir saistītas ar besīgi daudz darba&kreņķu. nu tur tipa "uztaisīt bērnu", "apprecēties", "dabūt doktora grādu", tādas lietas - ja mēs zinātu jau no paša sākuma, kāda tā ir ņemtne, droši vien nesāktu. vienkārši psihe novāc sliktos scenārijus un projicē labos.