Ekstrakts no debates
kurā oponents ļoti precīzi noformulēja to ko es uzskatu par principiālu kļūdu:

//Savukārt "citādi spējīgie" ļauj veidot politiku, no tās puses, kur palīdz šiem cilvēkiem maksimāli izmantot to, ko viņi var, nevis aplūko viņus kā slimus, kas ir jāārstē. Viņi nav jāārstē. Ar viņiem ir jāmācās dzīvot kopā, un tas ir jādara mums, nevis viņiem.//

Kļūda, jo tas noved pie vājuma un nevarēšanas veicināšanas/ kultivēšanas. Jebkurš defekts ir jānovērš. Defekts ir jebkas kas samazina varēšanu. Nenovērsti defekti uzkrājas un vājina visu sistēmu kopumā. Vājāka sistēma [ sabiedrība šajā gadījumā] savukārt vājina katru savu elementu. Kā redzam šeit sanāk process kuru var aprakstīt kā nevēlamu pastiprinošu atgriezenisko saiti. Tāpēc es uzskatu ka viss kas atiecas uz invaliditāti ir medicīnas [ psiholoģiju ieskaitot, protams] joma. Plāns ir novērst visu kas traucē. Esam uzmanīgi un nesajaucam - nevis novērst vājos bet novērst vājumu. Katra persona ir suverēna un uzdevums ir padarīt viņu max spēcīgu un varošu. Ja vēl neprotam [daudzas slimības vēl nav ārstējamas] - izpētīt kā. Ieguldīt līdzekļus izpētē un konstruēšanā.