Zaķīt, man liekas tu nesaproti kontekstu. Nesen ir nomiris viens dzejnieks, kas kādu cibiņu lokā ir bijis pazīstams. Un šis ieraksts visticamāk ir veltīts viņam. Nosaukt cilvēka sēras un pateicību par kopā pavadīto laiku par Stokholmas sindromu varētu būt bijis stipri aizvainojoši.

P.S. Es tajā lokā netusēju, jo pirmkārt esmu marginālais un šausmīgais konservs otrkārt arī bišku par jaunu, lai būtu bijusi tad un tur kad šie "elitārie" cibiņi vēl bija jauni un draudzīgi, tāpēc šis skaidrojums var būt arī maldīgs, bet esmu tomēr diezgan pārliecināta, ka man ir taisnība.