tava pieeja ir derīga kultūras diskusiju konntekstā, bet brīdī, kad pacientiem ir jāsniedz palīdzība vai kad tiek pieņemti lēmumi par to, kāda ir bērna atbildība, varbūt ir jāņem vērā arī objektīvā realitāte, kas ļautu pamatoti izvērtēt un atbalstīt cilvēkus, kuriem patiešām vajag palīdzību un atbalstu? ja ārsti neuzstādīs diagnozes, kā tas uzlabos terapijas un aprūpes metožu izvēli - jo ārstam ir kaut kā jākomunicē šī informācija aaprūpē iesaistītajām personām, bet, cik saprotu, medicīnisko diagnožu lietošana ir noziegums per se?
kā tava eidžisma definīja tiek galā ar uzskatu, ka bērns piedzimstot nav spējīgs staigāt, viena gada vecumā var nebūt spējīgs pilnvērtīgi runāt, divu gadu vecumā nemāk rakstīt, piecu gadu vecumā nav spējīgs pilnvērtīgi pieņemt lēmumu par seksuālu attiecību uzsākšanu - ja saiedrība to ņem vērā un attiecīgi būvē izglītības sistēmu, tā arī ir diskriminācija?

"ja kāds kaut kādu fizioloģisku iemeslu dēļ nespēj pilnvērtīgi iesaistīties sabiedrības dzīvē, tad tā ir tikai un vienīgi viņa problēma/traģēdija/izaicinājums" - nezinu, no kurienes citāts, bet tā noteikti nav liberāla domāšana, kas ietver papildus visas sabiedrības atbalstu tiem, kam to objektīvi vajag, uz to rēķina, kam ir pieejami vairāk resursi un iespēju šo atbalstu sniegt.