Jā, tas, ko Tu nosauci, ir eiblisms pēc definīcijas, jo tas ir tas, kas ir eiblisms - šķirot cilvēkus tajos, kas ir "veseli" un tajos, kuriem ir kaut kādi traucējumi, kuru dēļ viņi it kā pēc definīcijas nevar pilnvērtīgi piedalīties sabiedrības procesos un lēmumu pieņemšanā. Tu gan papildini eiblismu ar eidžismu (t.i., pieņēmumu, ka bērni/pusaudži kaut ko nespēj attiecībā pret pieaugušajiem, kuri defoltā spēj). Nespējas pētniecība (disability/crip studies) un čaildisms šos pieņēmumus analizē un kritizē, ietverot Tavā apgalvojumā ietverto medikalizācijas diskursu ar tajā ietverto "ja kāds kaut kādu fizioloģisku iemeslu dēļ nespēj pilnvērtīgi iesaistīties sabiedrības dzīvē, tad tā ir tikai un vienīgi viņa problēma/traģēdija/izaicinājums". Un uzdot jautājumus par to, kā sabiedrībā nodrošināt pilnvērtīgu reprezentāciju cilvēkiem ar smadzeņu bojājumiem un citām mentālām kondīcijām, kā arī pusaudžiem un bērniem, ir pilnīgi normāls teorētiskās (un praktiskās) domas virziens.

Un, pirms Tu sāc komentēt par to, kā citi cilvēki (bet ne Tu) muld par to, ko nezina, es esmu izrakusies cauri tādam pieklājīgam vagonam ar attiecīgo literatūru, un jā, man tas šķiet drosmīgi, bet arī zašibisj kruta & the way to go [gan ne, protams, skandalējot cibas komentāros, bet mierīgā garā domājot par iespējamām adekvātām strukturālām pārmaiņām]